Astotais gavēņa sprediķis par Jēzus Kristus ciešanām un miršanu

Mācību par Jēzus Kristus ciešanām un miršanu un sevišķi, kas notika Viņam mirstot pie krusta, par ko ir mūsu astotais gavēņa sprediķis, mums uzrakstījuši svētie evaņģēlisti savos evaņģēlijos.

Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās, un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem. Bet virsnieks un tie, kas bija pie Viņa un sargāja Jēzu, redzēdami zemestrīci un visu, kas tur notika, ļoti izbijās un sacīja: “Patiesi Šis bija Dieva Dēls. [Mt.27:51-54] Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.” Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ. [Lk.23:47-48] Bet visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja. [Lk.23:49] Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba jaunākā un Jāzepa māte, un Salome, [Mk.15:40] Cebedeja dēlu māte. [Mt.27:56] Tās, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi. [Mk.15:41] Bet bija sataisāmā diena, un, negribēdami, ka miesas pa sabatu paliktu pie krusta, jo šī sabata diena bija sevišķi liela, jūdi lūdza Pilātu, lai viņš liktu satriekt tiem lielus un viņus noņemt. Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar Viņu bija krustā sists. Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca. Bet viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu. Jo tas notika, lai piepildītos raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt. Un cita rakstu vieta atkal saka: viņi raudzīsies uz To, ko tie sadūruši. [Jņ.19:31-37] Kad jau vakars metās un tā kā bija sataisāmā diena, tas ir, sabata priekšvakars, Jāzeps no Arimatijas, cienīts runas kungs, [Mk.15:42-43] bagāts cilvēks, [Mt.27:57]labs un taisns vīrs – šis nebija piebiedrojies viņu padomam un rīcībai, no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, [Lk.23:50-51] kas bija Jēzus māceklis, bet tikai slepenībā, tāpēc ka viņš baidījās no jūdiem, [Jņ.19:38][ iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. [Mk.15:43] Bet Pilāts brīnījās, ka Viņš jau bija nomiris, un, virsnieku aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš miris? Un, to no virsnieka dabūjis zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas un [Mk.15:44-45] pavēlēja tās viņam atdot. [Mt.27:58] Un Jāzeps nopirka smalku audeklu. [Mk.15:46] Bet arī Nikodēms nāca, kas kādreiz naktī pie Viņa bija nācis, un atnesa svaidāmās zāles, maisījumu no mirrēm un alvejas, kādas simts mārciņas. Tad viņi paņēma Jēzus miesas un satina tās autos kopā ar smaržvielām, pēc jūdu bēru paražām. Bet tanī vietā, kur viņus bija krustā situši, bija dārzs un šinī dārzā jauna kapa vieta, kurā vēl neviens nebija glabāts. [Jņ.19:39-41] Tas bija Jāzepa kaps, ko viņš bija izcirtis klintī. [Mt.27:60] Tur tie ielika Jēzu jūdu sataisāmās dienas dēļ, jo kapa vieta bija tuvu, [Jņ.19:42] un sabats jau sākās, [Lk.23:54] un pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja. [Mt.27:60] Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, [Mk.15:47] sēdēja pretim kapam, [Mt.27:61] un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas. Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības. [Lk.23:55-56] Bet otrā dienā, kas nāk pēc sataisāmās dienas, augstie priesteri un farizeji sapulcējās pie Pilāta un sacīja: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā.” Pilāts sacīja uz tiem: “Jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.” Un tie aizgāja un pielika kapam sargus un aizzīmogoja akmeni. [Mt.27:62-66]

Bībelē mēs lasām, ka senos laikos dzīvoja Dieva kalps Elīsa, kas darīja daudz brīnumu.

Kad viņam garām gāja blēdīgi puišeļi un iedeva viņam palamu, plikgalvis (plikpauris), viņš tos nolādēja Kunga vārdā. Tūdaļ no meža iznāca divi lāči un saplosīja četrdesmit divus puišeļus un palamdevējus. [2.Ķēn.2:23-24]

Jērikā bija slikts ūdens, tādēļ tie, kas to dzēra, ilgi nedzīvoja. Pravietis Elīsa to padarīja labu un garšīgu. [2.Ķēn.2:20]

Kāds priesteris nomira un atstāja savai sievai lielus parādus, ko nabaga atraitne nevarēja samaksāt. Bet Elīsa deva viņai labu padomu, ka viņa varēja gan nomaksāt parādu, gan uzturēt sevi un savus bērnus. [2.Ķēn.4:1-7]

Sunemā bija kāda bagāta sieviete, kas darīja daudz laba Dieva kalpam. Ikreiz, kad viņš gāja caur šo pilsētu, viņa ar savu vīru viņu uzņēma, mieloja, ierādīja viņam atsevišķu istabu ar gultu, krēslu un gaismekli. Gribēdams atmaksāt viņai par labdarību, Elīsa sacīja, ka pēc gada viņa auklēs dēlu, jo līdz šim viņai bērnu nebija. Kad bērns paaugās, viņš aizgāja pie sava tēva uz lauku pļaujas laikā. Bērna galva pārkarsa un viņš sūdzējās tēvam par galvas sāpēm. Tēvs lika bērnu aiznest mājās pie mātes, bet mātes klēpī dēls nomira. Šo mirušo bērnu Elīsa padarīja atkal dzīvu. [2.Ķēn.4:8-37]

Kas gan var izstāstīt visus brīnumus, ko Elīsa dzīvs būdams darījis?

Kad viņš saslima un nomira, notika tā, ka pie viņa kapa gribēja apglabāt kādu vīru. Bet ieraudzījuši Moābiešu karavīrus, tie iemelta līķi Elīsa kapā. Kad tas krītot pieskārās Elīsa kauliem, viņš kļuva dzīvs un piecēlās kājās. [2.Ķēn.13:20-21] Tādēļ Sīraks uzteic Elīsu: “Gan dzīves laikā viņš bija darījis brīnumus, gan pēc nāves darītais bija brīnumains.” [Sīr.48:14]

Tāpat arī Jēzus Kristus savā pieņemtajā miesā staigādams, darīja daudz un lielus brīnumus, un izlaidis savu dvēseli pie krusta, Viņš darīja vēl daudz brīnumu un zīmes, kā māca nolasītie vārdi.

Tāpēc šobrīd mēs gribam mācīties, kas notika, kad Jēzus nomira pie krusta.

Kungs palīdz taviem ļautiņiem,
Ar tavām as`nīm pestītiem. Āmen.

Kad augstdzimušajiem cilvēkiem rīko bēres, tad zvana ar visiem zvaniem,1 mācītājs saka sprediķi, un pēc tam mirušo aprok. Te tiek nokauts un bēres tiek rīkotas Jēzum Kristum, Kungam pār visiem Kungiem, “dzīvības Lielkungam.”2 [Ap.d.3:15] Tāpēc klausies to, kas šeit jādzird un jāredz. Dievs pats liek saviem zvaniem zvanīt un paziņo visai pasaulei, ka Viņa Dēls ir nomiris mūsu grēku dēļ. Pirmkārt, ar lieliem brīnumiem. Nevis ar vienu, bet ar daudz brīnumiem.

Pirmais brīnums, par ko brīnīdamies stāsta evaņģēlisti: “Un redzi, Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos.” [Mt.27:51] Jums jāzina, ka šis priekškars bija Templī.3 Šis priekškars bija krāšņs, lielisks un izsmalcināts audums, kas meistarīgi4 bija izausts ar dažādiem rotājumiem un ķerubiem, kas ir ar cilvēku sejām un spārniem, no dzeltena, sārta un balta zīda. Šis audums bija izklāts uz četrām apzeltītām koka kārtīm, kas balstījās uz sudraba kājām. Šis audekls tika uzstādīts, lai nodalītu svēto vietu no vissvētākās vietas, jo jūdu Tempis bija sadalīts trīs daļās.

Tempļa sākuma daļu sauca par priekšnamu, kur ļaudis sapulcējās uzklausīt Dieva vārdu, Dievu pielūgt, dziedāt, upurēt un kalpot, kā Dievs pavēlējis.

Otro daļu sauca par svēto vietu, kur priesteri pildīja savu kalpošanu. Tur atradās zelta lukturis, galds un priekšāstādāmās maizes.

Trešo Tempļa daļu sauca par vissvētāko vietu. Tur bija novietots derības šķirsts,5 kas no iekšpuses un ārpuses bija pārklāts ar zeltu. Tajā atradās zelta trauks ar Debess maizi, mannu, Ārona zizlis, kas vienā naktī sazaļoja, ziedēja un nesa augļus, divas akmens plāksnes,6 uz kurām pats Dievs bija uzrakstījis desmit baušļus, un zelta kvēpināmais trauks. Vissvētākās vieta tika aizklāta ar krāšņu izrakstītu audumu, lai tur neieskatītos neviens izņemot augto priesteri, kurš tur varēja ieiet ar asinīm reizi gadā8 Salīdzināšanas svētkos. Šis priekškars pārplīsa pa vidu uz pusēm no augšas līdz zemei, kad Jēzus nomira pie krusta.

Kāpēc tas notika?

Ar Jēzus nomiršanu mums tika atdarīta patiesā vissvētākā vieta Debesīs, jo Viņš ir patiesais Augstais Priesteris, kas “ne ar āžu un teļu asinīm, bet ar Savām paša asinīm reizi par visām reizēm ir iegājis svētnīcā un panācis mūžīgu izpirkšanu,” [Ebr.9:12] lai varētu ieiet Debesīs un priecīgi ticīgām acīm uzlūkot Dievu. Nu mēs esam “izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums.”9 [1.Pēt.2:9] Tagad mēs paši ik dienas un ik stundas iet Dieva priekšā ar Jēzus Kristus asinīm, izsūdzēt savas kaites un kā bērni saukt: Abba, mīļais Tētīt! [Gal.4:6] “Kristū mums ir drošs prāts un ticībā uz viņu ir paļāvība tuvoties Dievam.” [Ef.3:12] Tas ir pirmais zvans.

Otrais zvans, ar ko Dievs liek zvanīt un visai pasaulei paziņot, ka Viņa Dēls ir miris, ir stirpa zemestrīce. “Zeme trīcēja,” [Mt.27:51] saka evaņģēlisti. Bet šī nebija lokāla zemestrīce, kādas, diemžēl, reizēm notiek. Šī zemestrīce notika arī citviet tālu no jūdu zemes, un tā sagrāva daudz ēku, daudz augstas pilis un mūrus un izbiedēja visus cilvēkus.

Kāpēc tas notika?

Zemes sāka trīcēt, kad kāds augsts Kungs tika nogalināts pie krusta. Viņš nebija vienkāršs cilvēks, bet tāds, kas bija arī visuspēcīgs Dievs. Nespējot to panest, zeme sāk ļodzīties kā cilvēks zem smagas nastas.

Ar šo brīnumaino notikumu Dievs grib parādīt, ka Jēzus vārds ir satricinājis visu pasauli, kā Dievs ir apsolījis caur pravietis Joēlu, kad viņš sacīja: “Kungs no Ciānas rēc un no Jeruzālemes ceļ savu balsi, trīc debesis un zeme!” [Joēla 4:16] Vai ar Jēzus Kristus vārdu netika atgrieztas pie Viņa cietās pagānu un bezdievīgo sirdis? [Mk.16:20] Vai mācekļi nedevās uz visām malām mācīt visiem cilvēkiem evaņģēliju? Tiem, kas negribēs nākt pie Dieva, būs spēcīgi jātrīc kā toreiz zemei. Bezdievīgi trīcēs jau dzīvojot šajā pasaulē. Dievs viņus ilgi uzlūkoja un pēc tam sodīja: “Tas Kungs tur tev dos drebošu sirdi.” [5.Moz.28:65] “Bezdievjiem nav miera!” [Jes.57:21]

Kurš mirstot var izteikt savas raizes un sirds trīcēšanu un mokas? Bezdievīgais labprāt gribētu būt vesels, bet neredz labu. Viņš guļ izstiepis kājas un rokas. Pie Dieva viņš nedrīkst iet, jo laicīgi nav Viņu cienījis. Pie velna viņš labprātīgi negrib doties, bet viņam būs mūžīgi jāsaņem tur mājvietu. Ak, Dievs, cik gan spēcīgi bezdievīgajam tādā brīdī sirds sitīsies, trīcēs un drebēs, kad viņš redzēs, ka visi velni grābj pēc viņa dvēseles? Ķēniņš Salamans pareizi saka: “Nebūs nākotnes nekrietnajiem.” [Sal.pam.24:20] Tādēļ, ak, cilvēk, liec sev sacīt: “Apdomā savu galu, un tu negrēkosi nekad.” [Sīr.7:36]

Kad viņi šādi baidoties un trīcot nomirst, tad vislielākā nelaime ir tikai priekšā. Viņiem sasies kājas un rokas un izmetīs galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. [Mt.22:13]

Trešais zvans, ar ko Dievs liek zvanīt un visai pasaulei paziņot, ka Viņa Dēls ir miris, ir akmeņu (klinšu) šķelšanās. [Mt.27:51] “Klintis šķēlās,” saka evaņģēlisti. Tie nebija tādi akmeņi, kādi atrodas uz mūsu laukiem, ko var pacelt un aizvest. Akmeņi, par kuriem šeit ir rakstīts, bija tik augsti, gari un plati, kā kalni. Tie plīsa. Kādu gan troksni tie plīstot radīja? Reizēm, kad akmeņus dedzina, tie sprāgst kā lielas bises šāviens. Kā jūs domājat, mīļie draugi, cik spēcīgi norībēja, kad tik augsti, lieli, gari un biezi akmens kalni sprāga un plīsa?

Kāpēc tas tā notika?

Šīs cietās radītās lietas apliecina, kas ir Jēzus Kristus. Kad mācekļi Jēzus sveicināja sacīdami: “Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā,” [Lk.19:38] kādi farizeji pieprasīja Jēzum mācekļus apklusināt. Bet Viņš atbildēja: “Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks.” [Lk.19:40] Redzi, tagad Jēzus cieš pie krusta. Neviens no mācekļiem tagad neuzdrošinās atdarīt muti un sacīt: Slavēt ir Viņš. Tādēļ Dievs pavēl akmeņiem pasacīt, ka Jēzus ir stūra akmens, [Jes.28:16] kas bez cilvēku palīdzības novēlās no kalna, [Dan.2:45] un uz kura ir uzcelta baznīca. [Mt.16:18]10

Tāpat, kā stūra akmens satur un savieno divus stūrus, tā arī jūdi un pagāni ir viena draudze Kristū, kā māca apustulis Pāvils: “Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji11 , bet vienas valsts pilsoņi12 ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Kristus Jēzus.”[Ef.2:19-20]

Plīstot un sprāgstot šīs klintis mūs māca mīkstināt savas cietās sirdis ar Dieva vārdu. Ak, cik gan cietas sirdis mēdz būt cilvēkiem, kas nevēlas dzirdēt Dieva vārdu? Bet, ja mācītu, ka jārij un jāplītē, jāiet maukās, jāapkrāpj, jāapzog un jāpamelo citu cilvēku, tad sirdis būtu pietiekami mīkstas. Bet, ak, cilvēk! Ja ir sprāguši tik lieli, augsti un gari akmeņi, kā kalni, tad saplosi arī tu vēl vairāk savu sirdi, atgriežoties pie Dievu un atstājot savus grēkus.

Ceturtais zvans, ar ko Dievs liek zvanīt un visai pasaulei paziņot, ka Viņa Dēls ir miris, ir svēto kapi. Stāv rakstīts: “Kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc Viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem.” [Mt.27:52-53]

Liels brīnums! Atvērās kapi, kuros bija apglabāti svētie sentēvi un pravieši, un ikviens varēja redzēt, kā kustējās viņu kauli. Šie svētie no kapiem neiznāca uzreiz, bet gan pēc Jēzus augšāmcelšanās no mirušajiem, jo Jēzum bija jābūt pirmajam no uzmodinātajiem mirušajiem. [1.Kor.15:20] Viņi dzīvi iegāja kopā ar Jēzu Jeruzalemē un parādījās daudziem, kas cienīja Jēzu, un runāja četrdesmit dienas ar citiem dievbijīgajiem līdz kopa ar Jēzu uzkāpa Debesīs.

Bībelē rakstīts, ka Jēzus uzmodināja un lika dzīvam iznākt no kapa pirms četrām dienām mirušajam, apglabātajam un iepuvušajam Lācaram. To redzēja un izbrīnījās daudzi Betānijas un Jeruzalemes iedzīvotāji.

Bet šeit notiek vēl lielāks brīnums. Top dzīvi un no saviem kapiem ceļas un iznāk daudz tādu, kas jau simtiem gadu gulējuši savos kapos, kam no kauliem bija nost visa āda un visas dzīslas un miesas sakaltušas, un nebija atlicis nekas vairāk, kā vienīgi kauli.

Vai gribi zināt, mans draugs, kas ir bijuši tie, kas tajā laikā kopā ar Kristu augšāmcēlās no mirušajiem? Es tev atbildu. Tie bija Ādams, Sets, Metuzāls, Noa, Ābrahāms, Īzaks, Jēkabs, Jāzeps, Mozus un citi sentēvi un pravieši, jo daudzi no viņiem bija apglabāti Jeruzalemē.

Sentēvi, kapos gulēdami, ir saņēmuši atpakaļ savu dvēseli, kad Jēzus nomira. Lai visi varētu uzzināt, redzēt un slavēt Dieva lielo brīnumu, kapi atvērās un ikviens varēja redzēt, kā kustējās kauli. Bet viņi necēlās un neiznāca no kapiem pirms Jēzus nebija uzcēlies no mirušajiem trešajā dienā.

Šis brīnums notika tādēļ, ka Dievs gribēja apliecināt – Jēzus Kristus ir sentēvu Kungs un Glābējs. Kur Kungs ir, tur Viņa spēks Viņam seko. Dzīvodami viņi visu laiku gaidīja, lai ieraudzītu Jēzu un Viņam kalpotu. Nu viņam bija tāda iespēja. Viņiem laimējās augšāmcelties kopā ar Jēzu un būt Viņa lieciniekiem, ka Viņš patiesi ir augšāmcēlies, un lai arī mēs ticētu, ka tāpat kā Kristus Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, tāpat arī mēs augšāmcelsimies pēdējā dienā, pat, ja daudz gadus jau būsim gulējuši zemē un sapuvuši, kā šie sentēvi un pravieši. Viņi kļuva dzīvi un cēlās augšā un iegāja Jeruzalemē, kas šeit tiek saukta par svēto pilsētu, tādēļ, ka Dievs šeit bija parādījies, un tur bija dzīvojuši daudz svētu cilvēku. Šie jaunie viesi parādījās daudz cilvēkiem, runāja ar viņiem, un palika četrdesmit dienas pie Jēzus līdz Viņš uzkāpa Debesīs. Arī viņi tika uzņemti Debesīs kopā ar Jēzu.

Šie ir četri lielie zvani, ar kuriem apzvana dzīvības Lielkungu Jēzu.

Kas saka sprediķi?

Kas kādam augstam kungam rīko bēres, tad mācītājs kāpj kancelē vai nostājas pie nelaiķa un saka Dieva vārdu, nosauc nelaiķa radiniekus, kā arī runā par to, kāds cilvēks viņš bijis.13

Kas Jēzum šeit dod godu?

Nevis Rakstu mācītājs, nevis augsts vai zems mācītājs, bet, redzi, kāds brīnums, karavīrs, virsnieks par citiem karavīriem, ko šajos laikos sauc par kapteini. Šo kapteini un viņa karavīrus norīkoja Pilāts pie Jēzus krusta, lai nenotiktu kāds dumpis vai vardarbība. “Virsnieks un tie, kas bija pie Viņa un sargāja Jēzu, redzēdami visu, kas tur notika,” [Mt.27:54] kā Saule piepeši aptumšojās, kā zeme trīcēja, kā akmens kalni ar lielu troksni plīsa un sprāga, kā kapi atdarījās un kustējās miroņu kauli. Redzi, viņš izbijās ar savu karaspēku, bīdamies Dieva dusmas, un deva Jēzum godu un brīnišķīgu slavu, sacīdams: Patiesi, šis, ko augstie priesteri apsūdzējuši kā dumpinieku, blēdi un lielu grēcinieku, un kuru mūsu virsnieks un zemes pārvaldnieks notiesājis uz krustāsišanu un nāvi, “patiesi Šis bija Dieva Dēls. [Mt.27:51-54] Patiesi, šis bijis taisns cilvēks.” Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.”[Lk.23:47-48]

Šie pagānu tautas cilvēki, kas atgriežas pie Dieva, liecina, ka daudz pagānu atgriezīsies pie Dieva ar Jēzus Kristus nāves evaņģēliju. Vēl mēs redzam, cik spēcīgs ir Jēzus. Arī nomiris Viņš valda pār dzīvu cilvēku sirdīm, un tās griež kurp gribēdams.

Mācieties jūs, mīļie draugi, kāda ir labākā un lielākā slava mirušajam. Nekā vērtā nav slava un gods, ja kāds saka, ka mirušais bija labs augstdzimušais, bagāts un viņu cienīja kungi. Vai, ja krodzinieks žēlojot saka, ka viņš bieži iegriezās pie manis, labi dzēra un godīgi maksāja. Ko līdz šāda slava, ka slavētais mirušais nebija godīgs un rāms cilvēks un Dieva bērns? Vai arī, ko tas palīdz, ja saka: Viņš nevarēja sadzīvot ne ar vienu cilvēku, viņš pastāvīgi bija naidā ar kaimiņiem, kāvās ar sievu, bija čakls pievilt, un nekad viņu neredzēja uz baznīcu ejam. Vai arī, ja kādu šādi žēlo: Ak, cik reizes viņš man, manam bērna un sievai darīja labi sacīdams kaulu vārdus vai sāpju vārdus, un noņēma sērgas kā ar roku. Kā palīdz tas, ko es saku, ja nevari pateikt, ka viņš bijis Dieva bērns un taisns cilvēks? Velna bērns viņš ir bijis, tam viņš ir kalpojis, tas arī dos viņam godu un algu.

Bet tu, mans draugs, dzīvo tā, lai tavās bērēs var tiešām teikt: Šis ir bijis rāms, godīgs cilvēks un Dieva bērns. Labprāt ej uz dievnamu, mācies Dieva vārdu, runā par to mājās ar saviem bērniem un saimi, radini viņus lūgt Dievu un iet pie Dievgalda, un izturēties godīgi pret Dievu un cilvēkiem.

Lai ikviens sit pie savām krūtīm kopā ar kapteini un citiem ļaudīm, atzīsti savus grēkus, apraudi tos, izsūdzi tos Dievam, pievēršot savas acis uz Jēzu Kristu, Viņam ticēdams patveries Viņa brūcēs, tici, ka Viņš ir nomiris tavu grēku dēļ, un dzīvo kā Dieva bērnam pieklājas. Tad tevi varēs saukt par Dieva bērnu. “Cik Viņu uzņēma (ar ticīgu sirdi), tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem.” [Jņ.1:12] Jo tiem, kas dzīvodami izturas kā dzīvi velni, Dievs saka: “Bēdas šai grēcīgajai tautai, tautai, kas smagi noziegusies, šim ļaundaru dzimumam, šiem sabojātiem bērniem! Viņi ir atstājuši To Kungu un atmetuši Israēla Svēto un no Viņa novērsušies!” [Jes.1:4]

Ko tobrīd darīja Jēzus radinieki? Kā izturējās viņi?

Par to ir rakstīts tā: “Bet visi Viņa paziņas (radi) stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.” [Lk.23:49] Tā notiek, ja cilvēkam klājas labi, tad uzrodas daudz radinieku un labu draugu, bet, ja cilvēks nokļūst nelaimē, tad radinieki un draugi pazūd kā bezdelīgas pirms ziemas. Tos ko vēl var redzēt, tie stāv no tālienes. Šie cilvēki no tālienes noskatās, kā Kristus mirst piesists pie krusta, bīdamies, ka jūdi un karavīri viņiem nenodara kādus varas darbus. Radinieki skatās no tālienes. Viņiem nepatīk tas, ko dara Jēzus ienaidnieki, tāpēc viņi nevēlas stāvēt kopā ar viņiem. Jā! “Svētīgs tas cilvēks, kas neseko bezdievīgo padomam, nedz staigā grēcinieku ceļus, nedz arī sēž paļātāju pulkā.” [Ps.1:1]

Kas notiek ar Jēzus Kristus mirušo miesu?

Par to evaņģēlists Jānis stāsta kā par brīnumainu notikumu. Klausieties, mīļie draugi!

Dievs jūdiem bija stingri piekodinājis un pavēlējis, ka to, kas pakārts pie koka nedrīkst atstāt karājoties pa nakti, bet viņu tajā paša dienā ir no koka jānoņem un jāapglabā. Gribot paklausīt šim Dieva vārdam, jūdi iet un lūdz Pilātam, lai viņš, kā zemes soģis, pavēl krustā sistajiem sadauzīt kāju ikrus, lai viņi ātrāk nomirtu, un varētu viņus noņemt un apglabāt. Pēc Pilāta pavēles karavīri ar lielām smagām rungām sadauzīja lielus abiem noziedzniekiem. Bet nonākot pie Jēzus, viņi redzēja, ka Viņš ir jau nomiris, tāpēc kaulus nesalauza. Tā piepildījās Dieva vārds.

Tomēr viens no karavīriem, gribēdams skaidri zināt, ka Viņš tiešām ir nomiris, pārgalvīgi iedur ar šķēpu Viņam sānos, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Tas ir brīnums, ka no nomirušām un aukstām miesām var iztecēt asins un ūdens straume. Tāpēc evaņģēlists Jānis pats šo brīnumu apliecina, ka pats ar savām acīm ir redzējis šo brīnumu, es runāju to, kas patiešām notika, un saku to visi pasaulei, lai ikviens zinātu par šo brīnumu, un cienītu un atzītu Jēzu Kristu par Dieva Dēlu un pasaules Glābēju.

Jēzus sadurtie sāni rāda mums Viņa mīlošo un laipno sirdi, kas lielā žēlastībā vienmēr mums, nabaga cilvēkiem, ir atvērta. Viņš savu sirdi mums nekad neaizslēgs. Patveries šajos sānos, nabaga grēcieniek, kad tavā sirdī saceļas liela vētra tavu grēku dēļ un tu izbīsties no Dieva dusmām. Putni savās ligzdās patveras no lietus, sniega un stipra vēja, mazie putniņi no spēcīgas vētras patveras koku dobumos. Dari tu tāpat, mans kristītais draugs, kad saceļas Dievu dusmu negaiss, un grib tevi satriekt tavu grēku dēļ. Steidzies pie Jēzus Kristus, sava Glābēja, tici Viņā, tad tu būsi mierā un tev nekas neskars.

Tur tu varēsi dziedāt:

Es bīstos savu grēku dēļ,
Tie manu sirdi žņaudz,
Bet kad tie man sirds ir žēl,
Tu, Jēzu, mani saudzē,
Jo tu par manim nomaksājs,
Un manu vainu dziedinājs,
Caur tavām asins vātīm.

Sadurtie sāni ir patiess avots, kur mēs tiekam nomazgāti un šķīstīti no grēku dubļiem. Ūdens un asinis apzīmē divus Sakramentus – svēto Kristību un svēto Vakarēdienu, ar kuriem Jēzus savu draudzi virs zemes pulcina un apdāvina. Kā Dievs no pirmā cilvēka ribas, kamēr viņš bija aizmidzis, radīja sievieti, un kad viņš pamodās, deva viņam līgavu, tāpat mūsu Glābējs, aizmiegot pie krusta, ļāva savus sānus ar šķēpu sadurt un iztecināt ūdeni un asinis.

Ūdens ir Kristība, par kuru Dievs saka: Es gribu šķīstu ūdeni pār jums izliet, ka jūs šķīsti kļūstat no visas savas nešķīstības.

Kā arī mēs dziedam:

To būs mums zināt visiem vēl,
No tādas augstas lietas,
Nedz turēt to par kādu spēli,
Jeb šeit, jeb citās vietās.
Še tīrais ūdens nevaid vien,
Bet Dieva vārds ar ziņu,
Tas Svētais Gars tos kopā sien,
Ar Jēzus asintiņu,
Pats mazgā cilvēciņu.

To mums liecina ūdens, kas iztecēja no Jēzus sadurtiem sāniem.

Asinis mums liecina par svēto Vakarēdienu, kurā tavs Glābējs dod tev ēst savu miesu un dzert savas asinis. Tāpēc vecie mācītāji saka ka tad, kad kristīts cilvēks iet pie Dievgalda un dzer no biķera, viņam savā sirdī jādomā, ka viņš savu muti tur pie Jēzus Kristus sadurtiem sāniem un no tiem izsūcis spēku, prieku un mūžīgo dzīvošanu.

Līdz šim mēs dzirdējām par lielajiem brīnumiem, kas notika tad, kad Kristus, karājoties pie krusta, nomira. Tad nu klausīsimies līdz galam, kā Viņš tika apglabāts.

Būtu pieklājies, ka tagad Viņa mācekļi, kuriem Viņš iepriekš bija parādījis lielu godu, noņemtu no krusta Viņa miesu un pienācīgi apglabātu. Bet viņi visi ir aizbēguši. Viens tup vienā, otrs tup citā kaktā paslēpušies.

Tomēr atnāk citi augsti kungi, kas Jēzum parāda godu un Viņa miesu apglabā. Piektdienas vakarā, kas jūdi saka gatavoties lielajam sabatam, atnāca Jāzeps no Arimatijas, bagāts un godīgs ierēdnis, Jēzus māceklis, kas Viņu slepeni cienīja un mīlēja un gaidīja Dieva valstību un nebija iesaistījies ar citiem jūdiem viņu darīšanās. Viņš uzdrošinājās ieiet pie Pilāta, nedomājot par to, kas ar viņu varētu notikt. Viņam viņa nodoms sekmējās. Viņš lūdza Pilātu, lai Pilāts nodod viņam Jēzus ķermeni, jo grib to noņemt no krusta un pienācīgi apglabāt. Uzzinājis no kapteiņa, ka Jēzus tiešām ir miris, Pilāts pavēl atdot mirušo Jēzu Jāzepam. Jāzeps saņēmis šo augsto mantu, naudu nežēlojot, tūdaļ nopirka smalku plānu audumu.

Jāzepam pievienojās cits jūdu valdības vīrs un farizejs, kas agrāk bija naktī apmeklējis Jēzu, lai sarunātos un mācītos par augstiem ticības jautājumiem, kā viņš varētu nokļūt Debesīs. Arī viņš neatnāca ar tukšām rokām, bet par savu naudu bija nopircis apmēram simts mārciņas mirru un alvejas maisījumu. Viņi abi, Jāzeps un Nikodēms, saudzīgi noņēma Jēzus miesu no krusta, viscaur svaidīja ar dārgajām zālēm un ietina audumā, domājot, ka tā tas tik ātri nesapūs. Pēc tam viņi apglabāja Jēzu Jāzepa kapos, ko viņš bija izcirtis klintī savā dārzā.

Redziet atkal lielu brīnumu! Visi Jēzus mācekļi aizbēga projām, bet Dievs pamudināja citus divus augstus godīgus kungus, par kuriem neviens nebūtu iedomājies, kas Jēzus parāda godu. Ātri var pienākt brīdis, kas vāju un mazticīgu sirdi iestiprina Svētais Gars. Jāzeps un Nikodēms uzņēma Jēzus mācību slepeni, jo baidījās no jūdiem. Tagad viņu ticība uzrodas un saka, ka viņi ir Jēzus mācekļi. Tādēļ viņi nebīstas Viņam sarīkot pienācīgas bēres.

Jūs, mīļie draugi, mācieties vienmēr un ik brīdi domāt par savu nāvi un domāt par Dievu: “Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu.” [Ps.39:5] Valdības vīrs Jāzeps, dzīvs būdams, lika sagatavot sev kapu. Ikreiz, kad viņš pastaigājās savā dārzā un redzēja kapu, viņš atcerējās savu pēdējo stundiņu, un tāpēc sargājās no grēkiem.

Ak, mīļie draugi, kas ir mūsu dzīvība? Cik ātri tā aizskrien projām? Mozus saka, ka Dievs cilvēkus paņem projām kā plūdus un kā zāle tie savīst. [Ps.90:5] Mēs gan varam sacīt kopā ar Dāvidu: “Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā.” [Ps.39:6]

Būtu labi, ja tu, ak, cilvēk, to vienmēr atcerētos, tad daži grēki paliktu nedarīti. Ja dusmu pūķis apdomātos, ka viņam jāmirst, tad viņš strīdējies un lamājies ar savu tuvāko, kaimiņu un kolēģi. Ja uzdzīvotājs aizdomātos par to, ka viņa vēderu apēdīs tārpi, tad viņš to tik ļoti nebarotu, bet jo vairāk uzturētu savu dvēseli ar labu Dieva vārdu. Ja kāds no nebēdniekiem būtu domājis par miršanu, tad nebūtu tik droši grēkojis piepildot pārpārēm savu grēku mēru.

Ak tu, grēcīgais cilvēk, tu nezini kurā brīdī pienāks tava nāve. “Neatliec līdz nāves stundai” [Sīr.18:23] atgriešanos pie Dieva, un sargies no apzinātas grēkošanas.

Jāzeps un Nikodēms noņēma Jēzu no krusta, svaidīja Viņu ar dārgām zālēm, ietina krāšņā, smalkā audeklā un pienācīgi apglabāja. Tāpat arī tev jāapglabā savi draugi un radinieki. Sīraks māca: Mans bērns! “Lej asaras par aizgājēju, bērns, kā smagās ciešanās vaimanā sērās! Sedz viņa miesas – tāds viņa liktenis – un neizturies pret apbedīšanu ar nevērību!” [Sīr.38:16]

Savas kapsētas uzturiet un sakopiet tīras, lai cūkas un suņi nepiekļūst un tās neapgāna un neizrakņā kā kartupeļu lauku. Uzceliet saviem kapiem apkārt žogu un turiet to ciet kā vietu, kur jūsu draugi, bērni un radinieki gulēs līdz pēdējai dienai.

Krietnie kungi, ielikuši Jēzu kapā, pieveļ priekšā lieku akmeni kapa durvīm un aiziet. Sievietes, kas Jēzu pavadīja, labi iegaumē, kā un un kur Viņš ir apglabāts, lai varētu Viņu vēl svaidīt, lai Viņš tik ātri nesapūtu. Bet tas bija veltīgi, jo “Savam Svētam Tu neliksi redzēt satrūdēšanu,” [Ps.16:10] kā Dāvids bija iepriekš pasludinājis.

Ko dara augstie priesteri un farizeji pēc Jēzus apglabāšanas? Nākamajā dienā pēc sataisīšanās dienas, pašos lielajos svētkos, kad tiem pieklātos svinēt un slavēt Dievu, viņi lielā pulkā ierodas pie Pilāta, un saka: “Kungs, mēs atminamies, ka šis viltnieks, vēl dzīvs būdams, sacīja: pēc trim dienām Es celšos augšām. Tāpēc pavēli kapu apsargāt līdz trešajai dienai, ka Viņa mācekļi nenāk naktī un Viņu nenozog un neizpauž ļaudīm: Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies. Pēdējā vilšana tad būtu lielāka nekā pirmā. [Mt.27:63-64] Tāpēc mēs lūdzam, lai tu gribētu likt apsargāt kapu karavīriem līdz trešajai dienai.”

Pilātam tas šķita mazsvarīgs jautājums, kā arī viņš vēlējas beidzot mieru, tādēļ deva viņiem sargus, sakot: Te “jums ir sargi, eita un apsargait to, kā paši zināt.” [Mt.27:65] Tā viņi arī darīja, un ar saviem zīmoggredzeniem aizzīmogoja uzvelto akmeni.

Kā viņu centieni izgāzās un bija neefektīvi mēs dzirdam Kristus augšāmcelšanās svētkos.

Tagad jūs, mīļie draugi, apceriet un paturiet savās sirdīs, ka Jēzus liekot sevi apglabāt, uzreiz aprok arī jūsu grēkus. “Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam.” [Jes.53:6] Tos Viņš ir paņēmis sev līdzi kapā, bet augšāmceļoties tos tur atstājis, bet jums atnesis attaisnošanu un visu žēlastību. “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” [Rom.8:1]

Apglabātais Jēzus Kristus ir svētījis mūsu kapus un padarījis tos par brīnišķīgiem dzīvokļiem, kur mums gulēt un dusēt gaidot pēdējo dienu un mūsu miesas augšāmcelšanu. “Pie miera nāk un atdusas savā dusas vietā mierīgi ikviens, kas godam gājis savu taisno ceļu.” [Jes.57:2] Kā Jēzus kapā parādījās svētie eņģeļi, tāpat mīļie svētie eņģeļi uzglabās mūsu kaulus un pīšļus, ka neviens no tiem neizputēs un nepazudīs. Ja arī mūsu miesa sapūs zemē, tomēr ir patiesi tas, ko mēs dziedam:

Tas kviešu graudiņš nenesīs,
Nekādus augļus klētī,
Tāpat mūs nāve pārvērtīs,
Kad tapsim zemē sēti.
Bet mums būs atkal atdzīvoties,
Mēs lielā godā celsimies,
Kā Kristus mums to pelnījis.

Jēzus Kristus saviem mācekļiem par mirušo Lācaru sacīja “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis.” [Jņ.11:11] Kādā gultā viņš gulēja? Mācekļi redzēja, ka viņš gulēja savā kapā un jau sāka smirdēt. Guli nu arī tu savā kapā kā mīkstā gultā, tad arī tu pamodīsies, ka Jēzus sauks: “Mostieties un gavilējiet, jūs, kas dusat pīšļos!” [Jes.26:19] Jo redzi, “nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.” [Jņ.5:28-29]

Ak, Kristus Dieva bērns,
Tu nenoziedzīgs Jērs,
Tu ļāvies krusta stabā,
Notērēt mūsu labā,
Tu savu draudzīt vesi,
Kur tu pats priekā esi.

Āmen. Āmen. Āmen.

Gods un slava Dievam augstībā.

Lasi arī citus Georga Manceļa sprediķus