Apsolījumi un iedrošinājumi par lūgšanu paklausīšanu

Kurš gan spēj uzskaitīt visus žēlastības pilnos vārdus, ar kuriem Debesu Tēvs ir vēlējies aicināt pie Sevis atpakaļ aizbēgušos un nobijušos cilvēkbērnus? Šajā ziņā Viņš ir skaidri pavēlējis mums nākt pie Viņa visās bēdās ar lūgšanu un piesaukšanu, dodams mums arī noteiktus apsolījumus un iedrošinājumus par lūgšanu paklausīšanu.

Viņš pats saka: “Es priecāšos tiem labu darīt..” (Jer.32:41).

Viņš pavēl: “Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!”” (Ps.50:15)

“Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. ” (Mt.7:7)

“Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. ” (Jņ.16:23)

“Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos.” (Mt.18:19)

Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. Jēzus sacīja: “Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā. Un Tas Kungs sacīja: vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc..?” (Lk.18:2-7).

Te mēs dzirdam. ko žēlastības pilnais Pestītājs saka! Ja tiesnesis, kas pats par sevi bija ļauns, ar lūgšanu bija pārliecināms palīdzēt, ko gan darīs Dievs, kura būtība ir mīlestība? Šādu salīdzinājumu Jēzus izmanto, lai iedvestu mums ticību, ka Viņš tiešām paklausīs mūsu lūgšanas, ja pat mēs Viņu nevērtējam augstāk par šo tiesnesi! Lūkas evaņģēlija 11. nodaļā Tas Kungs stāsta līdzību par kādu cilvēku, kas ap pusnakti iet pie sava kaimiņa un alkst aizņemties maizi sava viesa uzņemšanai, taču tas, kuram tiek lūgts, atbild, ka tas ir pārāk sarežģīti, jo jāceļas augšā no savas gultas un jātraucē bērni.

Tas Kungs pabeidz stāstu šādi: “Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag. Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts” (Lk.11:8-9).

Un tajā pašā nodaļā Tas Kungs saka, ka tēvs nedos savam bērnam akmeni, čūsku vai skorpionu, ja tas lūgs maizi, zivi vai olu, un beigās Viņš saka tā: “Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?” (Lk.11:13)

Kurš gan ar iekšēju ticības prieku nesteigsies savās vajadzībās pie žēlastības pilnā Dieva un Tēva, neturēs Viņu pie vārda un nevēlēsies visu, kas labs, ja reiz Viņš to ir solījis? Mums sirds vientiesībā jāturas pie Viņa vārda un jāsaka: “Tu esi teicis, ka priecājies darīt mums labu, tad dari mums labu, esi solījis!”