Altāra un kanceles sadraudzība

Kopš apustuļu laikiem altāra un kanceles sadraudzība praktizēšana ir tikusi uzskatīta par to, kas būtībā veido baznīcu sadraudzību. Altārsadraudzība ir baznīcu sadraudzība (1.Kor.10:16 un turpmāk) un otrādi.

Altāra un kanceles sadraudzība ir augstākā baznīcu sadraudzības izteiksme, neatkarīgi no organizatoriskām sekām. Viens no visnoptietnākajiem bibliskās un luteriskās baznīcas mācības pārpratumiem ir pieņēmums, ka patiesās baznīcas vienības nodibināšana ir baznīcu saplūšana, pirms kuras varētu deklarēt altāra un kanceles sadraudzību, pārpratums, kura pamatā ir baznīcas uztveršana vienīgi no socioloģiskā viedokļa.

To, cik nopietni šo baznīcu sadraudzības un altāra sadraudzības identitāti uztvēra Jaunās Derības baznīcā, atklāj Pāvila, Pētera un Jāna vēstules. Vēstuļu beigās izteiktie sveicieni nav sveicieni šī vārda parastajā nozīmē, izsakot kādas cilvēciskas attiecības. Tie ir pastāvošās vienības svinīgi apliecinājumi, altāra un kanceles sadraudzības pasludinājumi jeb vēlreizēji apliecinājumi, kā, piemēram, aicinājums sveicināt vienam otru ar “svēto skūpstu” (Rom.16:16; 1.Kor.16:20), “mīlestības skūpstu” (1.Pēt.5:14), “miera sveiciens”, kā tas tika dēvēts vēlāk.

Šis skūpsts, kurš izsaka pilnīgu baznīcas mieru un sadraudzību, jau apustuliskajā laikmetā ir ticis lietots “Svētā Vakarēdiena” sākumā, kā to atklāj tas apstāklis, ka formulējums “Mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastība lai ir ar jums” (1.Kor.16; Atkl.22:21) vai tā trinitārā forma (2.Kor.13:13) ir saglabājusies Austrumu pareizticīgajā baznīcā dialoga sākumā pirms ievada un “Svēts, svēts ir Tas Kungs”.

“Miera sveiciens” jau Jaunajā Derībā ir saistīts ar “anatēmu”, kas tiek uzlikta tiem, kuri nemīl To Kungu (šķeltniekiem – 1.Kor.16:22), vai tiem, kuri “rada šķelšanos un pretestību [apustuļu] mācībai (herētiķiem) un no kuriem tādēļ ir jāizvairās (Rom.16:17 un turpmāk; skat arī līdzīgus brīdinājumus Gal.1:8; 1.Tim.6:3-6; Tit.3:10; 1.Jņ.4:1 un turpmāk; 2.Jņ.10 un turpmāk).

Herētiskās mācības ir tās, kuras iznīcina Evaņģēliju: jūdiem raksturīgā bauslības un Evaņģēlija jaukšana, par kuru runāts agrīnajās Pāvila vēstulēs (galatiešiem, kolosiešiem), sinkrētiskais gnosticisms, kas ir pieminēts pastorālajās vēstulēs, patiesās iemiesošanās noliegšana, par kuru runā Jānis. Taču šāda herēze ir ikviena mācība, kura ir pretrunā apustuliskajai mācībai un tādējādi nenovēršami grauj Evaņģēliju un baznīcu. Pāvils, kā jebkurš misionārs, izrāda lielu iecietību pret tiem vēl nenobriedušajiem kristiešiem, kuriem vēl ir jāaug līdz pilnīgai Evaņģēlija izpratnei. Tā viņš ar ārkārtīgi lielu pacietību runā ar Korintas ļaudīm, kuri noliedza miesas augšāmcelšanos, kas grieķiem šķita nepieņemama un par ko ir runāts arī Ap.d.17:32. Viņš atspēko maldīgos korintiešu uzskatus par Svēto Vakarēdienu. Viņa attieksme pret tiem būtu bijusi citāda, ja viņi būtu uzstājīgi aizstāvējuši savus uzskatus un pasludinājuši tos par patiesību, kura atšķiras no Pāvila mācības. Un pat herētiķis ir ekskomunicējams vienīgi pēc pirmā un otrā brīdinājuma (Tit.3:10).

No herētiķa ir jāizvairās pat privātajā dzīvē, kā Jānis to saka par tiem, kuri noliedz inkarnāciju. Frāze, ko tradicionāli uzskata par Jāna pēdējiem vārdiem: “Bērniņi, mīliet viens otru” un viņa atteikšanās atrasties vienā mājā ar Kerintu uzskatāmi atklāj to, kā viņa apziņā mīlestība uz Kristu saistās ar krasu herēžu nosodījumu.

Asā valoda, kādu Luters reizēm lieto, kritizējot herētiķus, ir bieži tikusi uzskatīta par nosodāmu un par mīlestības trūkuma izpausmi. Viņš un ievērojamie ortodoksijas pārstāvji visos laikos ir sekojuši apustuļu piemēram (piem., “kalpošana savam vēderam”, Rom.16:18; skat. arī Fil.3:19, kur, iespējams, domāti tie paši herētiķi, kas Vēstulē romiešiem, jo arī Vēstule filipiešiem ir tikusi sarakstīta Romā).

Mēs to nesakām tādēļ, lai attaisnotu ikvienu Lutera izteicienu vai līdzīgas frāzes un dogmatisko kontraveršu stilu. Mēs vienīgi vēlamies uzsvērt, cik asi apustuli (un arī Vecās Derības pravieši) vērsās pret Dieva vārda noraidīšanu. Starp citu, ”kalpošana savam vēderam” ir ne tikai tēlains, bet arī ļoti patiess to cilvēku raksturojums, kuriem teoloģija ir vienīgi līdzeklis, ar kura palīdzību apmierināt savas tieksmes pēc popularitātes un vieglas dzīves (skat. detalizēto grēka un tā dažādo aspektu aprakstu 1.Jņ.2:16).