Ieskaties

13 komentāri par “Sadraudzība lūgšanā

  1. Nesen lasīju Korānu, kristīgās apoloģētikas nolūkos. It kā jau tēmas sasaucas arī Bībeli, un tomēr tā ir grāmata pilnīgi citā garā. Muslīmi apgalvo, ka godā ar Bībeli – Veco un Jauno Derību. Arī Kristu. Nezinu, vai viņi to arī lasa. Taču nelasīsim arī mēs savu Bībeli ar tādu garu, kādā savu ticību dzīvo muslīmi. Tas nozīmē, ka izrāvumi no dogmātikas grāmatām ir laba lieta, tomēr nedrīkst ar tiem atstāt iespaidu, ka konfesionālie luterāņi kristīgajā baznīcā būtu ieviesuši jaunu mācību par lūgšanu, jo tās tas nav. Lūgšanu kopības izprante ir pilnībā saistīta ar evaņģēliski luterisko sadraudzības mācību. No šī raksta tas arī izriet, bet… Lūģšanu kopības noraidījums skar dievkalpojumu. Tam ir arī ticības apliecināšanas nozīme citos publiskos pasākumos, kur kopā ir dažādu konfesiju kristieši. Tomēr apgalvojumā “tas nepieļauj izņēmumus” autoram vajadzēja precizēt, kas ir “viņi”. Ir ļaunprārtīgi herētiķi, kuri apzinādamies noraida skaidru evaņģēliju, bet ir arī “erring brothers” – brāļi, kuri maldās un kuriem mēs esam aicināt kalpot, lai viņi izrautos no maldu varas.Konfesionālā stāja ir kristīgās patiesības apliecināšanas stāja. Bet patiesība un mīlestība allaž ir kopā. Neaizmirsīsim, ko Pāvils raksta korintiešiem pirmajā vēstulē, astotajā nodaļā: mūsu ticības atziņa nedrīkst paklupināt ticībā vājo. Tāpat arī atsevišķi jārunā par situācijām, kuras tiek sautkas par “misijas situācijām”. Šī empātiskā attieksme, protams, nekādā ziņā nerelativizē lūgšanu sadraudzības principu, tas ir un paliek skaidrs – sadraudzības mācības ietvaros. Un vēl es gribu teikt, ka nespēja lūgt kopā ar citādi ticošajiem izpaužas ļoti praktiski. Kur nav viens Gars un viena patiesība, ir ļoti neomulīgi lūgt. Es to atceros no daudzām situācijām savu studiju pēdējos divos gados, kad biju konstatējis nevienprātību ar daudziem. Bija ļoti smagi tajās reizēs, kad blakus ticība brāļiem nostājās arī tie, ar kuriem bija nevienprātība. Nu tas tā – no praktiskās puses.

  2. Ķencis arī domā no tīri praktiskas puses – ja viņš lūdz Dievam savu zemesgabaliņu, tad taču nelūgs kopā ar kaimiņu, kas nav vienā prātā ar viņu. Ķencim liekas, ka šitā lieta ir skaidrāka par skaidru.

  3. Ķenci, Tu esi liels lūdzējs, tā arī visiem skaidri zināma lieta. Kaimiņš Pāvuls nebija vienā prātā ar Tevi, un dorši vien, ka lūdza pa savam, pirms doties pie Mērnieka lielskunga. Bet tam Mērnieka lielskungam nebija labs prāts ne uz vienu, ne uz otru – abi trāpīja tuptūzī par spīti savām lūgšanām. Un tad kaut kad vēlāk, pašās beigās – kā tur īsti tajā Ķenča dzīvē sanāca (?), ka viņi abi salaba ar Pāvulu. Ķencis tā kā atzinās Pāvulam, Pāvuls atkal Ķencim par tām savām lūgšanām vienam pret otru. Un lielā kontroverse starp kaimiņiem norima. Bet vai viņi tad kopā lūdza – to nu gan nezinu. Un vai vispār vajag lūgt uzreiz? Es zinu gan par tādiem, kuri lūgšanu izmanto kā biznesa konfliktu atrisināšanas veidu. Sak, ir konflikts, aiziet uz kapellu un ņemamies lūgt! Lūgšana var kļūt par manipulatīvas pedagoģijas nozari. Atbaidoši.

  4. Modernie eikumenisti arī Altāra sakramentu izmanto vienprātības panākšanai, tāpat kā lūgšanu.

    To viņi ir aizguvuši no Cvinglija un Kalvina sekotājiem.

  5. Tikai viens precīzjums, Ķenci. Šie modernie ekumēnisti ir modernie vispasaules luterāņi. Tā ir viņu deklarētā teoloģija. Skat., interviju ar PLF priekšnieku (vienu no) Latvijas Luterānī, kad šeit bija viņu forums, hosted by LELB.

  6. Aigar,
    šis raksts vairāk runā par kopēju publisku lūgšanu, nevis atsevišķām privāta rakstura lūgšanām, kur bauslības un Evaņģēlija izšķiršanai [lūgt/nelūgt] var būt arī uzsvērti pastorāla ievirze, tas ir, evaņģelizācijas mērķi.
    Runājot par Dieva norādi Rom.16:17, Dr.Teodors Grebners kādā rakstā ir piezīmējis, ka šis norādījums kopā ar 2.Kor.6:17 gūst pateicīgu atsauksmi un attieksmi kristiešu sirdīs, jo kristieši zin, ka maldīga doktrīna/prakse ir grēks. Respektīvi, tas nav jaunas bauslības radīts aizliegums, bet Dieva rūpes par kristiešiem, kuras tie pateicībā uzklausa. To noraidot rodas situācija, kad sadraudzība balstās vairs ne vienā ticībā un Svētajā Garā, bet gan ‘koilia’ [anliski tulkots kā holow, arī belly, stomach, entrails], tātad, vecā cilvēka piepildītā tukšumā un iekārēs.

  7. Turpinot pie rakstītā.
    Lai norādītu, kādas herēzes ir domātas, ir jāatgriežas pie pamatteksta Rom.16:17-18.
    Tur galvenie atslēgas vārdi ir “šķelšanās”, “tā mācība” un jau pieminētais “tukšums”, “vēders”, “iekšas”.
    Zīmīgi, ka lietvārds “macība” ir vienskaitlis. Tā ir tā Kunga mācība. Nav daudz mācību, bet viena vienīgā. Jebkura atkāpšanās un pretestība tai ir ‘skandala’ – šķelšanās.
    Par “vēderu” jeb ‘koilia’ var pieminēt, ka tiešā nozīmē tas liecina par darbību savtīgos nolūkos, taču pārnestā [ņemot vērā visas ‘koilia’ nozīmes] tas apzīmē vecā cilvēka uzturēto tukšumu, kuru tas piepilda, kā nu māk – ar to, cik skaisti vai gudri runā, ar to, cik populārs, vai veicina draudzes augšanu…personīgo lepnumu, tā teikt.
    Pāvils pēc būtības norāda uz to, ka nav svarīgi, vai mēs redzam šo savtīgumu, vai nē, – tas mums arī nav jāmeklē, bet jāvēršas atpakaļ pie mācības, kā arī to, ka runa ir par jebkuru pretestību, jebkuru atkāpšanos no mācības. Nav herētisku gradāciju šajā tekstā. Tāpat uz jautājumumu, vai teksts ļauj identificēt herēzi, Martins Francmans un citi ekseģēti atbild – nē.
    Es gan saprotu, par ko Tu runā, pieminot “erring brothers”.
    Valters, manuprāt, to kādās tēzēs ir parādījis pat vizuāli [atdalot ar numerāciju, bet nostādot blakus]. Viņš raksta: arī heterodoksās baznīcās ir patiesi kristieši, kas tām pieder nezināšanas dēļ. Un nākamā – taču, ja kristietis apzinās savu daļējo apostāzi, būdams piederīgs heterodoksai baznīcai, taču turpina tur palikt, viņš ir ‘remdenais’, ko Dievs izspļaus no savas mutes, vai arī skeptisks epikūrietis, kas savā sirdī turpina līdz ar Pilātu vaicāt – kas ir patiesība.

  8. Liela daļa dievbijīgo draudžu locekļu neapzinās savu piederību heterodoksijai, kamēr viņus neskar sāpīgs sitiens no heterodoksijas blakus efektiem-ļaunprātīgas varas izmantošana u.c. Un pat tad daļa norij šo krupi un neizdara tālejošus secinājumus.Ortodoksi mācītāji heterodoksā kopībā gan atrodas ļo-oti divdomīgā situācijā, bet postmodernais prāts ļauj atrast jebkādus cilvēciskus attaisnojumus šādai situācijai. Ne velti nebija iespējama nopietna diskusija LELB forumā, jo ar emocijām un aizvainojumu gan plusjānis gan citi diskutanti kompensēja teoloģisku argumentu trūkumu.

  9. Es, jāatzīst, diezgan skeptiski raugos uz apzīmējumu “ortodokss” heterodoksijas kontekstā. Ja reiz runā par LELB, tad tur par konfesionālu luterismu var runāt, taču praksē īstenot nu nekādi. Līdz ar to sanāk tāds “teorētiskais” luterisms. Bet “teorētiska” apliecināšana – tas manai ausij šķiet ļoti savādi esam…

  10. Paradoksi pieder pie luteriskās domāšanas. Piekrītu, ka ortodoksija teorijā tādā vidē neizbēgami nodalīta no ortodoksijas praksē, jo de fakto heterodoksija tiek atzīta par leģitīmu, pat ja de jure kopumā tā tiek noliegta. Faktiski kalpošanas amata disciplīna sniegt patieso mācību tiek aizstāta ar vēsts brīvo tirgu un humānu iejūtību pret maldu nesēju.Paradokss, ka despotiska vēršanās pret konfesionālo luterismu LELB sadzīvo ar apbrīnojamu toleranci pret maldu mācītājiem.

  11. t.i.tiek disciplinēti cilvēki, ja viņi provokatīvi un izaicinoši vērsušies pret sistēmu (Sants, Cālītis), savukārt lojāli maldu mācītāji tiek paciesti.

  12. Sadraudzība lūgšanā pēc savas dabas ir līdzīga. Skaļa lūgšana kopā ar heterodoksiem apliecina, ka pastāvošā altāra un kanceles atšķirtība ir maznozīmīga tādām banālām lietām pāri stāvošiem indivīdiem. Sadraudzībai nepastāv gradācija- tas nav ne Rakstos, ne klasiskajā Baznīcas tradīcijā. Tomēr ,piekrītu Aigard-am, pastāv pastorālas situācijas, kas nav sadraudzība lūgšanā, jo cita cilvēka klātbūtne nevar kristietim liegt brīvību lūgt savu Kungu.

  13. “..piekrītu Aigard-am, pastāv pastorālas situācijas, kas nav sadraudzība lūgšanā, jo cita cilvēka klātbūtne nevar kristietim liegt brīvību lūgt savu Kungu.”
    Pilnīgi pievienojos :)

Atbildēt