Aleksandrijas Kirils par ticīgo vienotība

Tieši tāpat kā Augustīns no Hipo mācībā par grēku un žēlastību var tikt pieskaitits pie reformatoru garīgajiem priekštečiem, tā arī Aleksandrijas Kirils ar savu tikpat svarīgo mācību par Kristus personu pieder pie reformācijas priekšvēstures.

Arī viņš ir atstājis Jāņa evaņģēlija 17. nodaļas skaidrojumu. Viņa homilijas par Jāņa evaņģēliju ir radītas laikā pirms 429. gada, tātad vienlaicīgi ar Augustina komentāru. Diemžēl par viņa rakstiem pamatoti var teikt, ka to “valoda un attēlojums” ir “mazāk pievilcīgs, bieži vien nevērīgs un nogurdinoši plašs”.

Altaners raksta: Sekojot viņa domām, lasitājs nešaubigi pamanis apzinātu nepieturēšanos pie atsevišķiem pantiem, kuru vietā toties tiek piedāvāts spožs visa teksta attēlojums. Tādēļ viņa darbā mēs neatradisim tādu skaidribu, kāda ir Augustīnam.

Mēs viņu citēsim tulkojumā no “Patrologia Graeca”. Šeit tiek mācīts, ka ticīgo vienotība nelīdzinās iekšēji trinitārajai vienotībai, bet pastāv “mīlestibas jūtās, vienprātībā un Dieva gribas atzīšanā”; mēs to gan nedrīkstam saprast tā, it kā ar to Kirils mācītu ārēju vienotību. Jau viņa atsauce uz Euharistijas baudīšanas nozīmi skaidri parāda, ka runa ir par garīgu ieklaušanos dzivajā Kristus miesā.

“Tāpat kā Svētās Miesas spēks dara par vienu miesu visus tos, kuros tas ir, tā arī, manuprāt, viens nešķirams Svētais Gars, kurš visus vada uz garīgu vienotību, dzīvo visos.”

Atškirība starp dievišķo (trinitāro) un kristīgo vienotību ir saprotama vienīgi kā nepieciešamā nevienlīdzība starp Radītāju un radību.