28. Par ko Dievs runā otrajā bauslī?


Aicinājums visiem kristiešiem atturēties no sacelšanās un dumpošanās

Visiem kristiešiem, kuri lasa vai klausās šo vēstuli, lai Dieva žēlastība un miers, āmen.

Šajos gados ir atkal uzaususi iepriekš pāvestiešu un viņa pulka apspiestā svētīgā kristīgās patiesības gaisma, caur kuru ir atklāta un kļuvusi par negodu viņu daudzkārtīgā, kaitīgā un briesmīgā pavedināšana, visādās ļaundarības un tirānija, tā ka izskatās, tas varētu nonākt līdz dumpim, un mācītāji, mūki, bīskapi kopā ar visu garīgo kārtu varētu tikt padzīti un nokauti, ja viņi paši nopietni un ievērojami nebūs labojušies. Jo vienkāršais cilvēks, uztraukts un pikts par saviem pārciestajiem zaudējumiem mantā, miesā un dvēselē, tik ļoti pavedināts un visblēdīgākajā veidā pāvestiešu noslogots, turpmāk to nevar un negrib paciest un viņam pie tam ir taisnīgi iemesli, lai kādam krietni sadotu ar vālēm un spriguļiem, kā to draud Karsthans[1].


Kaut nu arī es ne nelabprāt dzirdu, ka garīdznieki atrodas šādās bailēs un bažās, ka viņi gribētu šaustīt paši sevi un mīkstināt savu neganto tirāniju, un lai Dievs dotu, ka šādas bažas un bailes būtu vēl lielākas: tad man tomēr šķiet, es esmu par to drošs, esmu arī bez kādām bažām par kādu sacelšanos vai dumpi nākotnē, it īpaši par tādu, kas ņemtu virsroku un nāktu pār visu pūli, tādēļ ka es nešaubos, nedz arī man ir jāšaubās, ka Dievs turēs savu vārdu un “tiekāms debesis un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš”; kā Viņš pats saka (Mt.5:18, 24:35).

Tādēļ es ļauju draudēt un biedēt tiem, kuriem tas patīk un kuri to vēlas, lai tiktu piepildīts Rakstos teiktais par šādiem garīgajiem ļaundariem, (Ps.36:2): “…nepareiza norāde !!!”. Tāpat arī (Ps.14:5): ‘”Reiz viņi bīdamies izbīsies.” Tāpat arī (Sal.pam.28:1): “Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas.” Un (3.Moz.26:36): “Es iedvesīšu sirdīs bailes .., ka birstoša lapa ar savu čaukstēšanu viņus vajās.” Un (5.Moz.28:65-67): “…jo Tas Kungs tur tev dos drebošu sirdi ..; un tava dzīvība karāsies mata galā ..No rīta tu sacīsi: kaut būtu vakars,- bet vakarā tu sacīsi: kaut būtu rīts.” Šādas bažas un bailes Raksti dod visiem Dieva nīdējiem viņu pazudināšanas sākumā. Tādēļ tas ir taisnīgi un man tas labi patīk, ka šādas mocības sākas pāvestiešos, kuri vajā un nolād dievišķo patiesību. Tās gandrīz vai varētu kost vēl labāk.

Es teikšu vairāk: Ja man būtu desmit miesas un es pie Dieva varētu nopelnīt tik daudz žēlastības, ka Viņš tās mocītu ar šīs miesiskās nāves vai sacelšanās lapsas asti, tad es tomēr tās visas labprāt aizdotu nabaga pūlim. Ak, Kungs, Dievs, te durvju priekšā nav nekāds vieglais sods – pār viņiem [t.i. pāvestiešiem] ir aizsākusies neizsakāma nopietnība un dusmība, kurām nav gala. Debesis ir saskaitušās, zeme ir cietsirdīga – vairs nelīdz nekādas lūgšanas: Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar Savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kā Sv. Pāvils saka par jūdiem (2.Tes.2:8). Dievs to nav darījis, lai ļaudis dumpotos. Tādēļ, lai Dievs dotu, ka dumpinieku pūlim netiktu palīdzēts un, ka mēs tomēr varētu dažus izraut [no dumpības] un izglābt no šīs šausmīgās rīkles.

Raksti pāvestam un viņa pulkam dod daudz citādāku galu nekā miesiskā nāve un sacelšanās. Daniēls (Dan.8:25) saka: “Tas to satrieks bez cilvēka roku palīdzības”, tas ir, nevis ar zobenu un miesisku varmācību. Un Sv .Pāvils (2.Tes.2:8) saka par Viņu tā: “Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar Savas mutes elpu un izdeldēs viņu, kad pats atnāks godībā.” Gleznotāji arī tā zīmē Kristu uz lietus mākoņa, ka Viņam no mutes nāk rīkstes un zobens, tas ir ņemts no Jesajas (Jes.11:4): “Varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievīgos nokaus ar savu lūpu dvašu.” Bet tas, ka gleznotāji šīs rīkstes zīmē ziedošas, nav pareizi. Tai jābūt nūjai vai zizlim, un abiem, zizlim un zobenam ir jānāk tikai pār vienu daļu, proti, pār nolādētajiem. Tāpat arī tas skan (Ps.10:15): “Satriec bezdievīgā un ļaundara elkoni, atrieb viņa negantību, dari tai galu.”

No šiem teicieniem mēs mācāmies, ka pāvesta nekristīgā valdīšana tiks satriekta tādā veidā, proti, ka caur Kristus vārdu, kas ir Viņa mutes elpa, zizlis un zobens, tiks atsegta pāvestības blēdība, krāpšana, viltība, tirānija, pavedināšana un tā paliks kaila pasaules priekšā savā negodā. Jo melus un pavedināšanu var satriekt tikai tad, ja tie top atklāti un zināmi. Tiklīdz meli top zināmi, tos nav nepieciešams vairs satriekt, tie krīt un nozūd paši par sevi ar visu negodu. Tas domāts psalmā (Ps.10:15): “Satriec bezdievīgā un ļaundara elkoni, atrieb viņa negantību, dari tai galu!” To tad vairs nav nepieciešams meklēt un tiesāt.

Pāvesta būtība ar visām viņa baznīcām, klosteriem, augstajām skolām, likumiem un mācībām nu ir tīrākie meli; pāvestība, radusies no tīrākajiem meliem, arī pasauli ir piekrāpusi nekā citādi kā ar ārēji labu izskatu, tā ir pasauli pavedinājusi, pakļāvusi un samaitājusi miesā, mantā un dvēselē. Tādēļ te nevajag nekā vairāk kā vien to atzīt un atklāt, tad tā krīt ar visu pāvestu, baznīckungiem un mūkiem visā kaunā un negodā. Jo neviens cilvēks nav tik neprātīgs, kurš klausītu un neienīstu atklātus melus un aplamības. Kad nu šāda pāvestības blēdību atmaskošana ir notikusi un Kristus mutes elpas gars darbojas, lai pāvests ar saviem meliem vairs neko nenozīmētu un tiktu pilnībā nicināts, tad nāks pastardiena un, kā saka Pāvils, (2.Tes.2:8), Kristus pāvestu pilnībā iznīcinās, kad Pats atnāks godībā. Un šajā lietā visjaukākais ir tas, ka pāvests un viņa pulks cietsirdīgi tam neticēs, bet gan to apsmies, lai piepildītu Pāvila teicienu, (1.Tes.5:3): “Cum dixerint: pax! “Kad sacīs: nu ir miers un drošība – tad pēkšņi pār viņiem nāks posts.” Tā kā pāvestieši nu nelabojas un nemeklē žēlastību, viņi tam neticēs un teiks: Jā, pastardiena vēl ir tālu: līdz vienā acumirklī, pirms viņi to pamanīs, viņi atradīsies vienā kaudzē elles bezdibenī.

Kā nu es esmu teicis, es tādēļ no šiem teicieniem esmu drošs, ka pāvestība un garīdznieku kārta netiks satriekta caur cilvēka rokām, bet gan tās ļaunums ir tik negants, ka neviens sods nav pietiekams kā vienīgi paša Dieva dusmība bez kādiem starpniekiem; es vēl nekad neesmu pretojies tiem, kuri draud ar dūrēm un vālēm – es labi zinu, ka viņi līdz tam nenonāks, kaut gan daži dumposies, tomēr tas nebūs vispārējs dumpis. Arī iepriekš daudzi mācītāji ir nokauti bez kāda trokšņa un dumpja, kad vēl ļaudis bijās no viņu aiziešanas un Dieva dusmība vēl nebija sākusies – bet tagad tā ir sākusies un no viņiem vairs nebaidās, tagad viņi paši veltīgi bīstas, līdzīgi kā viņi līdz šim mūs ir veltīgi baidījuši ar saviem nepatiesas izslēgšanas draudiem un mūsu bailēs ir iemantojuši augstprātīgas vēlmes.

Taču, kaut gan līdz dūrēm nenonāks un tādēļ man nav nepieciešams tam pretoties, man tomēr nedaudz ir jāpamāca sirdis. Pirmkārt, es tagad atļaušos uzlūkot pasaulīgo varu un muižniekus, kuriem to darīt ir viņu pienākums, katram firstam un kungam savā zemē. Jo tas, kas notiek caur likumīgo varu, netiek uzskatīts par sacelšanos. Bet tagad viņi to visu pamet, viens traucē otram: daži palīdz un piedevām attaisno antikrista lietu. Dievs viņus labi atradīs un atdarīs katrā ziņā pēc tā, vai viņi savu varu ir lietojuši savu pavalstnieku miesas, mantas un dvēseles glābšanai, vai arī pazudināšanai. Bet parastajam cilvēkam viņa dūšu ir jānomierina un jāsaka, lai viņš atturas no izdarībām un vārdiem, kuri vedina uz sacelšanos un neko neuzsāktu bez valdības pavēles vai līdzdalības. Tālab viņus vajag mudināt:

Pirmkārt, kā jau ir sacīts, lai tomēr tas nenonāk līdz darbiem un, ka veltīgi ir tie vārdi un domas, kas par to tiek runāti un domāti. Jo, kā ir dzirdēts, Dievs pats šeit būs un grib būt Soģis, un viņi [t. i. - pāvestieši] pilnīgi un galīgi nav kāda cita, vieglāka soda cienīgi. Mēs arī redzam, cik nevienprātīgi ir firsti un kungi, kuri nekādi neizrāda, it kā viņi gribētu palīdzēt šajā lietā. Tas viss ir Dieva pavēlēts un nolemts, lai vienīgi Viņš sodītu un pār viņiem izgāztu savas dusmas. Lai gan, kā ir sacīts, firsti un kungi ar to nevar aizbildināties – viņiem te ir jādara savas lietas un jāpretojas tam ar savu zobenu, cik vien viņi iespēj, lai taču kaut daļēji novērstu un mīkstinātu Dieva dusmas; tāpat kā Mozus (2.Moz.32:28) lika nokaut trīs tūkstošus no savas tautas, lai novērstu Dieva dusmas no saviem ļaudīm. Tāpat Raksti vēsta arī par Eliju, (1.Ķēn.18:40) un par Pinehassu, (4.Moz.25:11). Nevis tāpēc, ka tagad būtu jānokauj mācītāji – tas nav nepieciešams, bet gan noliegt viņus tikai ar ar vārdiem un ar varu pretoties tam, ko viņi dara ārpus un pretēji Evaņģēlijam. Ar vārdiem un vēstulēm viņiem var izdarīt pietiekami daudz, tā ka tas neprasa ne vāles, ne šķēpus.

Otrkārt, ja būtu iespējama sacelšanās un Dievs viņus sodītu tik žēlsirdīgi, tad tomēr tai nav nekādas lietderības un tā nekad nenestu to labošanos, kas ar to tiek meklēta. Jo sacelšanās nepakļaujas saprātam un parasti vairāk nodara pāri nevainīgajiem nekā vainīgajiem. Tādēļ arī neviena sacelšanās nav taisnīga, lai cik arī taisnīga būtu tās lieta, un no tās allaž iznāk vairāk posta nekā labuma, ar to tiek piepildīts sakāmvārds: “No sliktā iznāk ļaunais.” Tādēļ ir iestādīta valdība un tai ir dots zobens, lai ar to sodītu ļaunumu un aizstāvētu dievbijīgos, lai sacelšanās tiktu novērsta, kā saka Sv.Pāvils, (Rom.13:4 un 1.Pēt.13:14), bet kad saceļas Omnis kungs[2], kurš nespēj ne saprast, nedz paturēt atšķirību starp dievbijīgo un ļauno, tad viņš sit pūlī, kam vien var trāpīt un tas nevar notikt bez lielas, briesmīgas netaisnības.

Tādēļ uzlūko valdību. Kamēr tā neko nepavēl un neuzsāk, tikmēr esi mierīgs ar dūrēm, muti un sirdi, un pats nekā nedari. Bet ja tu vari valdību rosināt, lai tā kaut ko uzsāk un pavēl, tad tu vari rīkoties. Ja valdība to negrib, tad arī tu to nedrīksti gribēt. Bet, ja tu to turpini, tad tu jau esi netaisns un daudz ļaunāks nekā otra puse. Es turos un arvien gribu turēties tajā pusē, kura cieš no sacelšanās, lai cik tā netaisna arī būtu, un arvien gribu būt pret to daļu, kura veic sacelšanos, lai cik taisnas lietas tā arī darītu, tāpēc ka sacelšanās nevar noritēt bez nevainīgu asiņu izliešanas un bez posta.

Treškārt, sacelšanos ir aizliedzis Dievs, kad Viņš saka caur Mozu, (5.Moz.16:20): Quod justum est, juste exequaris: “Tikai pēc taisnības, pēc taisnības vien tev būs dzīties.” Tāpat arī (5.Moz.32:35): “Man pieder atriebšana un atmaksa.” Sacelšanās nu nav nekas cits kā tiesāt un atriebties pašiem. To Dievs nevar paciest, tādēļ nav iespējams, lai sacelšanās lietas nepadarītu vēl daudz ļaunākas, jo tā ir pret Dievu un Dievs nestāv tai klāt.

Ceturtkārt, šajā sacelšanās lietā ir īpaši skaidra velna ietekme. Jo, tā kā velns redz patiesības skaidro gaismu, kura atmasko viņa dievekļus, pāvestu un pāvestiešus visā pasaulē, un viņš šai gaismai nekādā veidā nespēj pretoties, tā cērt viņam acīs, tā ka viņš, apžilbis, nespēj darīt nekā cita kā melot, zākāt un darīt vislielākās ģeķības; tas notiek tik pilnīgi, ka viņš ir aizmirsis spožumu un krāsas, pie kurām viņš bija pieradis iepriekš, tādām kā melkuļu – pāvesta, Eka, Emzera un viņu līdzinieku raksti un bullas; velns iet tālāk un grib izraisīt sacelšanos caur tiem, kuri slavinās, ka ir evaņģēliski, ar to viņš cer apkaunot mūsu mācību, it kā tā būtu no velna un nevis no Dieva; kā daži jau no kanceles cildina to, kas ar mācītājiem ir noticis Erfurtē.

Bet viņam, lai Dievs dod, tas neizdosies. Mums ir jācieš viņa apkaunojumus – bet arī viņam vajadzēs paciest kaut ko, kas viņam bagātīgi atmaksās. Kuri manu mācība lasa un saprot pareizi, tie nedumpojas, no manis viņi to nav mācījušies. Bet tas, ka daži to dara un slavinās ar mūsu vārdu, ko mēs te varam līdzēt? Cik daudz dara pāvestieši Kristus vārdā tādu, ko Kristus ir nevien aizliedzis, bet kas Kristu iznīcina? Vai mums mūsu pulku būtu jātur tik tīru, lai tur nepakluptu arī Sv. Pēteris, kad pāvestiešu vidū taču ir tīrākie Jūdas un Jūdas viltība, un tomēr viņi grib, lai viņu mācība netiktu uzskatīta par velna mācību? Bet, kā es saku, velns meklē iemeslu zākāt mūsu mācību tā, kā viņš to prot. Ja viņš prastu ko ļaunāku, tad viņš darītu arīdzan to. Viņš ir kļuvis gurdens; lai Dievs dod, viņam nāksies ciest, tāpēc viņš uzsāk šādus vārgus, gurdenus, kūtrus uzbrukumus. Tas viņam nepalīdzēs izraisīt sacelšanos, kā viņš to labprāt gribētu.

Tāpēc es lūdzu, lai tas, kurš grib slavināties ar Kristus vārdu, izturas tā, kā saka Pāvils, (2.Kor.6:3), “lai mēs nevienā lietā neesam par apgrēcību.” Jo mēs redzam , kā izturas pāvestieši, ka viņi atstāj baļķi savās acīs, un ar visu cītību meklē un kārpās, vai viņi neatradīs kādu skabardziņu mūsu acīs. Mums nav jālīdzinās viņiem un jāsaka, ka pie viņiem nav pilnīgi nekā laba, bet, ja kāds no mūsējiem nav tīrākais Gars un eņģelis, tad visas lietas pie mums ir netaisnas; tad viņi priecājas, tad viņi lēkā un dzied, it kā viņi būtu pilnībā uzvarējuši. Tādēļ mums vajag sargāties dot viņiem iemeslu zākāšanai, ko viņi dara vienmēr un visur, un jādara tas ir ne jau viņu dēļ; jo viņiem taču ir jāzaimo un “no sirds pilnības mute runā” (Mt.12:34); bet mums to ir jādara Svētā Evaņģēlija dēļ, lai mēs pretotos tā apkaunošanai un “lai, kur jums ceļ neslavu, top kaunā tie, kas nopeļ jūsu labo dzīvi iekš Kristus,” kā māca Sv.Pēteris (1.Pēt.3:16). Jo tas, ko viņi par mums varētu pateikt ļaunu, viņi uzreiz attiecina uz mācību – un tā svētajam Dieva vārdam ir jānes mūsu kauns, šis gods pilnībā pienākas mums. Bet viņi grib, lai viņu mācība būtu neapkaunota, lai gan tā ir radījusi tīrāko negodu – šie cēlie, maigie, taisnie ļaudis.

Bet tu saki: ko tad mums darīt, ja valdība to negrib uzsākt? Vai mums to ir jāpacieš vēl ilgāk un jāstiprina viņu pārdrošība? Atbilde: nē, tev nekas nav jādara. Tev ir jārīkojas trejādā veidā. Pirmais: tev ir jāatzīst savu grēku, caur kuru tev šādu nekristīgu valdību ir uzlikusi Dieva stingrā taisnība, kā sludina sv. Pāvils, (2.Tes.2:11-12): ‘Tāpēc Dievs tiem tagad sūta maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi , kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.” Tā ir tīrākā mūsu vaina, viss, ko pāvests ar savējiem ir izdarījis mūsu miesai, mantai, dvēselei. Tādēļ tev, pirms tu gribi tikt vaļā no soda un mocībām, ir jāatzīst un jānoliek savus grēkus; citādi tie šķēpi un akmeņi, kurus tu svied uz debesīm, trāpīs tev pašam uz galvas.

Otrais: tev ir pazemīgi jālūdz pret pāvesta valdīšanu, kā to dara un māca 10. psalms, (Ps.10:12-15) un jāsaka: “Celies, ak, Kungs, pacel, ak, Dievs, Savu elkoni! Neaizmirsti nelaimīgos! Kāpēc lai bezdievīgais noniecina Dievu un spriež savā sirdī: Tu pēc tā nekad nejautāsi! Bet Tu gan redzi postu un sirdsēstus, Tu vēro brīdi, kad pārņemt visu to Savās rokās. Uz Tevi raugās nelaimīgais un vājais, kas pakļaujas Tavai apsardzībai, un Tu esi palīgs bārim. Satriec bezdievīgā un ļaundara elkoni, atrieb viņa negantību, dari tai galu!” utt.

Trešais: Lai tu savai mutei ļautu būt Kristus elpas mutei, kā Pāvils saka augstāk, (2.Tes.2:8): “Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar savas mutes elpu.” To mēs darām, mēs droši turpinām tā, kā ir iesākts, mēs runās un rakstos no ļaužu vidus patriecam pāvesta un pāvestiešu blēdības un krāpšanas, līdz viņš, atmaskots visā pasaulē, tiks atzīts par negodu. Jo iepriekš viņu ir jānonāvē ar vārdiem; to ir jādara Kristus mutei – ar to pāvests tiks izrauts no sirdīm un viņa meli tiks atzīti un nicināti. Bet kad viņš ir laukā no sirdīm, un vairs nav derīgs, tad viņš jau ir satriekts. Tā viņam var izdarīt vairāk nekā ar simt dumpjiem. Ar vardarbību mēs viņu nesalauzīsim, mēs to tikai vēl vairāk stiprināsim, kā līdz šim daudziem noticis. Bet ar patiesības gaismu, kad pāvestu noliek pretī Kristum, un viņa mācību pretim Evaņģēlijam, tad viņš krīt tiek iznīcināts bez kādām pūlēm un darba. Uzlūko manu darbu – vai pāvestam, bīskapiem, baznīckungiem un mūkiem es neesmu kaitējis tikai ar muti, bez zobena, vairāk nekā līdz šim to ir varējuši visi ķēniņi, ķeizari un firsti ar visu savu varu? Kāpēc? Tāpēc ka Daniēls (Dan.8:25) saka: “Bet, kad viņš sacelsies pret Valdnieku, kas ir visu valdnieku Valdnieks, tad Tas to satrieks bez cilvēku roku palīdzības.” Un sv. Pāvils saka, (2.Tes.2:8): “Kungs Jēzus iznīcinās viņu ar savas mutes elpu.” Tā nu es un ikviens, kurš runā Kristus vārdu, varētu brīvi lepoties, ka viņa mute ir Kristus mute. Es katrā ziņā esmu drošs, ka mans vārds nav mans, bet gan Kristus vārds – tad arī mutei ir jābūt Tā mutei, kura vārdu tā runā.

Tāpēc tu nedrīksti prasīt miesisku sacelšanos. To jau ir uzsācis Kristus ar savu muti, kas ir pārāk grūti panesama pāvestam – tam arī sekosim un to turpināsim! Tas nav mūsu darbs, kas tagad notiek pasaulē. Tas nav iespējams, ka kāds cilvēks pats būtu uzsācis un turpinājis šādu lietu. Tā ir nonākusi tik tālu arī bez manām pārdomām un padomiem; bez mana padoma tai arī vajadzēja sākties un elles vārti tam nespēja traucēt. Tas ir cits Vīrs, kurš griež šo riteni, pāvestieši Viņu neredz un par to vaino mūs; bet drīz Viņš būs viņu vidū. Velns ir baidījies ilgi pirms šiem laikiem un no tālienes saodis svilumu, viņš ir arī licis pret to rasties daudziem pareģojumiem, kurus daži attiecina uz mani, tā ka es bieži vien brīnos par viņa ākstību. Viņš bieži vien labprāt būtu mani arī pilnīgi nonāvējis. Tagad viņš labprāt gribētu, lai notiktu miesiska sacelšanās, lai tiktu apkaunota un kavēta šī garīgā sacelšanās. Bet tas, lai Dievs dod, viņam nepalīdzēs. “Tas to satrieks bez cilvēku roku palīdzības un tikai ar Kristus mutes elpu.” Te nav nekāda glābiņa.

Tad nu izplati un palīdzi izplatīt svēto Evaņģēliju; māci, runā, raksti un sludini, ka cilvēku likumi nav nekas; pretojies un dod padomu, lai neviens nekļūst par baznīckungu, mūku vai mūķeni, un kurš jau tur ir iekšā, lai nāk laukā; nedod vairs naudu bullām, svecēm, zvaniem, ikonām, baznīcām, bet gan saki, ka kristīgā dzīve pastāv uz ticības un mīlestības; un darīsim to vēl divus gadus, tad tu labi redzēsi, kur paliek pāvests, bīskapi, kardināli, baznīckungi, mūki, mūķenes, zvani, torņi, mises, vigīliji, mūku kapuces, tonzūras, cepures, likumi, statūti un visas pāvesta valdīšanas čūlas un rāpuļi – tie izkūpēs kā dūmi.

Bet ja mēs to nemācām un nenesa šo patiesību ļaudīs, lai šī lieta tiktu izņemta laukā no sirdīm, tad pāvests katrā ziņā paliks pie mums, kaut arī mēs pret viņu uzsāktu tūkstoš sacelšanās. Skaties, kas ir paveikts tikai šajā gadā, kad mēs esam izplatījuši un rakstījuši šo patiesību! Cik īsa un nožēlojama ir kļuvusi pāvestiešu sega! Stacionāri žēlojas, ka viņiem gandrīz vai jāmirst no bada. Kas notiks, ja šāda Kristus mute ar savu elpu pērs vēl divus gadus? Šādai lietai velns labprāt liktu šķēršļus ar miesisku sacelšanos. Bet būsim gudri, pateiksimies Dievam par Viņa svēto vārdu un sirsnīgi atdosim savas mutes par šo svētlaimīgo sacelšanos.

Ir kļuvusi atklāta pāvestiešu nezināšana, ir tapusi atklāta viņu divkosība, ir kļuvuši atklāti viņu viltīgie meli viņu likumos un ordeņos, ir tikusi atklāta viņu viltus tirānija par izslēgšanu no baznīcas. Īsāk, ir atmaskots viss tas, ar ko viņi ir apbūruši, biedējuši un pavedinājuši pasauli. Ir redzams, ka tā ir bijusi tīrākā ģeķība. Pie viņiem vairs nav nekā, no kā varētu bīties, izņemot vienīgi nelielu pasaulīgās varas atbalstu. Bet tā kā spožuma vairs nav un viņi grib aizstāvēties ar tīru vardarbību, tad nav iespējams, ka tas tā varētu ilgi pastāvēt. Bet kas paliks pēc Kristus mutes elpas, to Viņš izdeldēs “kad pats atnāks godībā”, kā saka Pāvils, (2.Tes.2:8). Tāpēc moži turpināsim godīgi izplatīt vārdu, un patriekt cilvēku likumus – tad Kristus caur mums nonāvēs pāvestību. Tā jau tagad dzied: Eli, eli, posts ir klāt. Drīz vien tas skanēs: expiravit (tas ir – izlaižam garu).

Bet šeit, šajā rīcībā, man atkal ir jāpamāca dažus, kuri svētajam Evaņģēlijam dara lielu negodu un nodod to. Ir daži, kuri izlasījuši vienu – divas lapas, vai noklausījušies vienu sprediķi, žvīks – žvāks, metas virsū un nedara nekā vairāk kā uzbrūk un pārmet citiem it kā tie nebūtu evaņģēliski, neskatoties uz to, ka tie ir vienkārši, naivi ļaudis, kuri katrā ziņā ir mācījušies to patiesību, kura viņiem ir teikta. To arī es nevienam neesmu mācījis un sv. Pāvils to ir stingri aizliedzis. Viņi to dara tikai tāpēc, ka viņi grib uzzināt kaut ko jaunu un grib izskatīties īsti luteriski. Bet viņi nelietīgi izmanto Evaņģēliju savai pārgalvībai. Ar to tu nekad sirdis neatvērsi Evaņģēlijam – drīzāk tu tās sabaidīsi un tev nāksies smagi atbildēt par to, ka tu viņus tā esi novirzījis no patiesības.

Ne tā, tu ģeķi, klausies un ļauj tev pateikt: pirmkārt, es lūdzu nesaukt manu vārdu un dēvēt sevi nevis par luterāni, bet par kristieti. Kas ir Luters? Mācība taču nav mana, tā arī kāda labā es neesmu sists krustā. Svētais Pāvils (1.Kor.3:4-5) negribēja paciest, ka kristieši sauca sevi par pāviliskiem vai pēteriskiem, bet gan viņiem bija jāsaucas par kristiešiem. Kā tad es, nabaga, smirdošais tārpu maiss, varētu nonākt līdz tam, ka Kristus bērni sevi dēvētu manā bezdievīgajā vārdā? Ne tā, mīļie draug i- izdeldēsim partejiskos vārdus un sauksimies par kristiešiem, Tā vārdā, kura mācību mēs esam iemantojuši. Pāvestiešiem pilnīgi taisnīgi ir partejisks vārds, tāpēc ka viņiem nepietiek ar Kristus mācību un vārdu, viņi grib būt arī pāvestiski; tad lai arī viņi ir tādi, kāds ir viņu mācītājs. Es neesmu un negribu būt mācītājs. Man kopā ar draudzi ir vienīgā, vispārējā Kristus mācība, kurš vienīgais ir mūsu mācītājs,(Mt.23:8).

Otrkārt: Ja tu par Evaņģēliju gribi runāt kristīgi, tad tev ir jāuzlūko personas ar kurām tu runā. Tās ir divējādas. Pirmkārt, dažas ir cietas sirdī, kuras negrib klausīties, pie tam vēl ar savu melkulību saindē un pavedina citus, tādi kā pāvests, Eks, Emzers, daži mūsu bīskapi, baznīckungi un mūki. Ar tiem tev nav jārunā, bet gan jāturas pie Kristus teiciena, (Mt.7:6) : “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa.” Lai paliek suņi un cūkas, viņi taču ir pazuduši. Tāpat saka arī Siraks, (32:6) : “……nepareiza norāde!!………” (Aptuveni – ja nav, kas tevi klausās, tad neizlej savu vārdu.) Bet kad tu redzi, ka šie meļi savus melus un indi dod arī citiem, tad tev droši ir jāstājas pretī un viņiem jāpretojas – tāpat kā Pāvils (Ap.d.13:10-11) ar stingriem, skarbiem vārdiem satrieca Elimu, un Kristus farizejus dēvēja par čūsku un odžu dzimumu, (Mt.23:33) Tas tev nav jādara viņu dēļ, jo viņi tāpat neklausās, bet gan to dēļ, kurus viņi saindē. Tā Pāvils (Tit.1:10-11) liek Titam stingri sodīt šādus nederīgus pļāpas un dvēseļu pavedinātājus.

Otrkārt, ir daži, kuri to visu iepriekš daudz nav dzirdējuši un varētu labi mācīties, ja viņiem to pasaka; vai arī tādi, kuri ir pārāk vāji, ka viņi to viegli nespēj uztvert. Tādus nevajag ne norāt, nedz arī viņiem pārmest, bet gan viņus draudzīgi un maigi ir jāpārliecina, jāparāda viņiem pamats un cēloņi. Bet ja viņi vienalga nespēj to satvert, tad kādu laiku ar viņiem jābūt pacietīgiem. Par to saka Pāvils, (Rom.14.:1) : “Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu domas.” Tāpat arī sv. Pēteris, (1.Pēt.3:15): “Būdami arvien gatavi aizstāvēties pret ikvienu, kas vaicā par cerības pamatu jūsos; tomēr gan ar lēnprātību un bijību.” Te tu redzi, ka pamācība par mūsu ticību ir jādod ar maigumu un dievbijību, ja to kāds prasa, vai kādam tā nepieciešama.

Bet ja tu tikai šo ļaužu priekšā gribi tikai parādīt savu lielo māku, kad tu pēkšņi nostājies viņu priekšā un aizrādi, cik viņi nepareizi lūdz, gavē, izturas pret misi un pats piektdienās ēdīsi gaļu, olas, un to un šito, un blakus tam bijīgi un iejūtīgi nepateiksi savas savas rīcības pamatu un iemeslus – tad kāda šāda vientiesīga sirds tevi uzlūkos nekā citādi kā, ka tu esi drosmīgs, bezkaunīgs un bezbēdīgs cilvēks kā tas arī patiesībā ir, un šī sirds domā, ka nevajag lūgt, nevajag darīt labu, mise nav nekas un tamlīdzīgi. Šādiem maldiem un pamudinājumam tu esi iemesls un esi pie tā vainīgs. No tā tad rodas tas, viņi ļauni izturas un runā par Evaņģēliju un domā, ka tev ir samācītas briesmīgas lietas. Ko tev līdz šāda tava tuvākā izturēšnās un šķēršļu likšana Evaņģēlijam? Tu savu pārgalvību esi mazinājis, bet viņi saka: ei, es gribu palikt savā ticībā – un slēdz savu sirdi īstenajai patiesībai.

Bet ja tu ar bijību un labsirdību, kā māca Pāvils, parādi iemeslus un saki tā: Mīļais cilvēk, gavēt un ēst gaļu, olas un zivis ir tāda lieta, no kuras nav atkarīga svētlaimība, tā varētu notikt labi vai slikti, to vispār var nedarīt, tikai ticība padara svētlaimīgu utt. kā tad šeit arī ir jārunā. Tā arī, mise būtu katrā ziņā laba, ja tā tiktu noturēta pareizi utt. Tādā veidā viņi nāktu, klausītos un, visbeidzot, mācītos to, ko zini tu. Bet tagad tu esi tik bezbēdīgs, izcel sevi, ka tu zini kaut ko tādu, ko nezina viņi – tu dari kā farizeji Evaņģēlijā, (Lk.18:11), un, ja tu atļaujies par savas augstprātības iemeslu ņemt to, ka viņi nezina to, ko zini tu: tad tu nokļūsti zem Pāvila sprieduma, (Rom.14:15): jam non secundum caritatem ampulas (tas ir – tad tu vairs nestaigā mīlestībā), nicini savu tuvāko, kuram tev taču ar bijību un labestību ir jākalpo.

Ielāgo kādu līdzību. Ja tavam brālim ap kaklu ienaidnieks būtu apsējis striķi, un tu, ģeķi, kļūtu dusmīgs uz striķi un naidnieku, pieskrietu un lielā nopietnībā rautu striķi pie sevis vai arī durtu ar nazi, tad tu savu brāli nožņaugtu vai nodurtu un izdarītu lielāku postu nekā striķis un naidnieks. Bet ja tu viņam gribi palīdzēt, tad tev ir jādara tā: naidnieku tu katrā ziņā vari pietiekami sodīt vai sadot viņam – bet ar striķi tev ir jāapietas maigi un ar bijību, līdz tu to noņem viņam no kakla, tā lai tu nenožņaugtu savu brāli.

Tādējādi meļus, cietsirdīgos tirānus, tu vari aizskart visā bardzībā un brīvi stāties pret viņu mācību un darbiem, jo viņi negrib klausīties – bet ar vientiesīgajiem, kurus viņi ir bīstami sasaistījuši savās cilpās, tev jāapietas pilnīgi savādāk – maigi un ar bijību ir jāatmet cilvēku mācības, jāpasaka to pamats un iemesli, un ar laiku jāatmet arī tie. Tā darīja arī Pāvils, kad viņš par spīti visiem jūdiem negribēja ļaut apgraizīt Titu, (Gal.2:3), un tomēr apgraizīja Timoteju. Lūk, tā tev ir pret suņiem un cūkām jāizturas citādāk kā pret cilvēkiem; pret vilkiem un lauvām – citādāk kā pret vārgajām avīm. Vilkiem tu nevari būt par skarbu – vārgajām avīm tu nevari būt par maigu. Mums tagad ir jārīkojas nekā citādāk kā – itin kā mēs dzīvotu pagānu vidū, tāpēc ka mēs dzīvojam pāvestiešu vidū – jā, viņi katrā ziņā ir septiņkārtīgi pagāni. Tādēļ mums, kā māca sv. Pēteris, (1.Pēt.2:12), jādzīvo “krietni pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā”, lai gan viņi to labprāt negribētu darīt. Viņi ļoti labprāt klausās, kā tu slavinies ar mācību un radi īgnumu vārgajās sirdīs, lai viņi varētu kā ļaunai un kaitīgai celt neslavu visai mācībai, tāpēc ka citādi viņi to nespēj satriekt un viņiem nākas atzīt, ka tā ir patiesa.

Dievs, dod žēlīgi mums visiem, lai mēs dzīvojam tā, kā mēs mācām un vārdi nešķirtos no darbiem. Mūsu vidū ir daudzi, kuri saka: Kungs, Kungs, un slavina mācību, bet tam neseko darbi. Tas šoreiz būtu gana jaunajai pamācībai, lai atturētos no sacelšanās un ļaundarībām, lai caur mums pašiem netiktu apkaunots svētais Dieva vārds, āmen.


[1]Karsthans – no vācu “Karst” – kaplis, un “Hans” – vienkārša vīra ierasts apzīmējums viduslaikos – tātad kopā saprotams kā “vīrs ar kapli.”.

[2]Herr Omnis – “pūļa kungs” (brīvi tulkojot no vācu val.)



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Aicinājums visiem kristiešiem atturēties no sacelšanās un dumpošanās”

  1. moritz:


    kaa teica klasikjis Kleckins:
    padomaajiet, kaapeec vinji to raksta :)



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.