Dieva īstais darbs

Pirms plūdiem pasaulei ir bijuši īsti zelta laiki. Turpmākajām paaudzēm vairs nav bijusi tāda godība un varenība, kāda bija dota pirmatnējai pasaulei; tomēr to, ko Dievs bija radījis kā pašu labāko un lieliskāko, Viņš pats ir iznīcinājis ar tādu bardzību, ka mums tiešām jāizbīstas.

Tomēr, arī likdams pasaulei izciest šādu sodu, Dievs ir rīkojies tieši tā, kā Viņš arvien mēdz darīt.

To, kas ir pats augstākais un lieliskākais, Viņš bieži vien pazemo un notriec pie zemes. Ne velti Sv. Pēteris 2.Pēt.2:5 raksta, ka Dievs nav saudzējis pirmatnējo pasauli. To teikdams, apustulis grib uzsvērt, ka salīdzinājumā ar vēlākiem laikiem šī pasaule ir bijusi īsta paradīze. Tāpat Dievs nekad nav saudzējis arī vissvētākās radītās būtnes, eņģeļus, nedz arī savas tautas ķēniņus, nedz pirmdzimtos. Jo vairāk un lielākām dāvanām cilvēki bijuši rotāti, jo drīzāk un bargāk tie tikuši sodīti, tiklīdz sāka savas dāvanas izmantot nelietīgi.

Tā Svētais Gars Ps.2:9 saka par ķēniņiem: “Tu ganīsi tos ar dzelzs zizli, kā māla traukus tu tos sadauzīsi.” Bet vai tad Tas Kungs nav tas, kurš ir iecēlis ķēniņus? Viņš arī grib, lai ikviens Viņu godātu un Viņam paklausītu. Tādēļ Viņš noraida visu gudro gudrību un taisno taisnību.

Tas ir Dieva īstais darbs, kuru Viņš aizvien turpina darīt, — Viņš nolād to, kas ir pats lieliskākais, satriec to, kas ir pats varenākais, un dara vāju to, kas ir pats spēcīgākais; jo tas viss ir Viņa radība. Un Viņš tā rīkojas tādēļ, lai pasaule redzētu daudzus biedinošus Viņa dusmības piemērus, kuru uzdevums ir izbiedēt bezdievjus un mudināt mūs necerēt pašiem uz sevi, bet paļauties tikai uz Dieva varenību. Tā nu cilvēks dzīvo Dieva spārnu ēnā, paļāvībā uz Viņa žēlastību un žēlsirdību vai arī — ir nolemts pazušanai.