Lai Dieva Vārds mums būtu un paliktu svēts

“Debesu Tēvs, palīdzi, ka tikai Tavs Vārds* būtu svēts.”

Ko mēs lūdzam, kad sakām, lai Viņa Vārds top svētīts? Vai tas jau tāpat nav svēts? Jā, pats par sevi tas vienmēr ir svēts, bet tas nav svēts mūsu lietošanā. Jo Dievs Savu Vārdu mums deva tad, kad kļuvām kristieši un tikām kristīti, tādēļ mēs tiekam saukti par Dieva bērniem un mums ir doti sakramenti, ar kuriem Viņš mūs savieno ar Sevi. Tā nu viss, kas pieder Dievam, kalpo, lai mēs to lietotu savā labā.

Tā ir tā lielā vajadzība, par ko mums visvairāk jārūpējas, lai šis vārds saņemtu savu godu, tiktu turēts svēts un cildens kā augstākais dārgums un svētums, kas mums ir. Mēs kā dievbijīgi bērni lūdzam par to, lai Viņa Vārds, kas debesīs tāpat jau ir svēts, arī virs zemes, pie mums un visā pasaulē, būtu un paliktu svēts.

Kā tad tas kļūst pie mums svēts? Visskaidrāk varam atbildēt, sacīdami: ja mūsu mācība un dzīve ir dievišķa un kristīga. Tā kā mēs šajā lūgšanā Dievu saucam par savu Tēvu, tad mums pienākas it visur izturēties kā dievbijīgiem bērniem, lai Viņš no mums saņemtu nevis negodu, bet godu un slavu.

Mēs Dieva Vārdu darām nesvētu vai nu ar vārdiem, vai darbiem (jo visam, ko mēs virs zemes darām, ir jābūt vai nu vārdam, vai darbam, runāšanai vai darīšanai).

Pirmkārt, ja sludina, māca un runā Dieva Vārdā to, kas ir nepareizs un maldinošs, tā ka Viņa Vārdam jāizrotā meli, lai tos padarītu ticamus, — tas Dieva Vārdam ir vislielākais kauns un negods.

Tāpat arī, ja svēto vārdu izmanto nelietīgi, lai apsegtu savu kaunu zvērot, lādot, burot utt.

Otrkārt, arī ar atklāti ļaunu dzīvi un darbiem, ja tie, kas saucas kristieši un Dieva tauta, ir laulības pārkāpēji, dzērāji, skopuļi, skauģi un neslavas cēlāji. Te Dieva Vārds atkal mūsu dēļ tiek nonicināts un zaimots.

Arī miesīgam tēvam ir kauns un negods, ja viņam ir slikts un neaudzināts bērns, kas vārdos un darbos rīkojas pret viņu, tā ka tēvs viņa dēļ tiek nievāts un zākāts. Tā arī Dievam tas ir negods, ja mēs, kas nesam Viņa Vārdu un esam saņēmuši no Viņa tik daudz dažādu dāvanu, tomēr mācām, runājam un dzīvojam citādi, nekā dievbijīgiem Debesu Tēva bērniem piederas, kā arī Viņam ir jād7ird, ka par mums tiek sacīts, ka mēs neesam Dieva, bet velna bērni.

Tātad nu tu redzi, ka šajā lūgšanā mēs lūdzam tieši to, ko Dievs prasa otrajā bauslī, proti, lai Viņa Vārdu nelietojam zvērēšanai, lādēšanai, meliem, vilšanai utt., bet pareizi lietojam Dievam par godu un slavu. Kas Dieva Vārdu izmanto kādam netikumam, tas šo svēto vārdu dara nesvētu un apgāna..

Šī lūgšana ir skaidra, ja saprot, ka “svētīt” nozīmē to pašu, ko “slavēt, teikt un godāt” vārdos un darbos.

Redzi, cik ļoti vajadzīga šāda lūgšana. Mēs redzam, cik pasaule ir pilna sektu, ķecerību un maldu mācītāju, kas visi lieto svēto vārdu kā aizsegu un aizbildinājumu savai velna mācībai. Tad nu mums pienākas kliegt un saukt uz Dievu bez mitas pret visiem šiem, kas nepareizi māca un tic, kā arī grib apstrīdēt, vajāt un apspiest mūsu Evaņģēliju un skaidro mācību, kā to dara bīskapi, tirāni, jūsmotāji un citi. Tāpat jālūdz par mums pašiem, kam ir Dieva Vārds, bet kas neesam par to pateicīgi un arī nedzīvojam saskaņā ar to, kā mums vajadzētu.

Ja tu to no sirds lūdz, tad vari būt drošs, ka Dievam tas patīk. Jo neko citu Viņš tik ļoti negrib dzirdēt, kā to, ka Viņa gods un slava sniedzas pāri visam, ka Viņa Vārds tiek skaidri mācīts un turēts dārgs un godājams.