Cilvēkam nav brīvās gribas

Jo, gluži kā mēs ticam, ka Dievs visu jau iepriekš zina, paredz un nosaka, ka Viņš Savā iepriekšzināšanā un iepriekšnoteikšanā nevar kļūdīties, nedz tikt kādā veidā aizkavēts, ka nekas nenotiek citādi kā vien pēc Viņa gribas, ko arī cilvēka prātam nākas atzīt, tā arī saskaņā ar šī paša prāta liecību ne cilvēkam, ne eņģelim, nedz kādai citai radītai būtnei uz zemes nevar būt brīva griba.

Tāpat arī, ja mēs ticam, ka velns ir pasaules valdnieks, kas ar visiem saviem spēkiem pastāvīgi uzglūn un uzbrūk Kristus valstībai, negribēdams atlaist sagūstītos cilvēkus, un no viņa varas izglābjas tikai tie, kurus vada Gara dievišķais spēks, tad atkal ir skaidrs, ka cilvēkam nav brīvās gribas.

Tāpat, ja ticam, ka iedzimtais grēks mūs ir tā samaitājis, ka arī tiem, kurus vada Dieva Gars, nākas smagi pūlēties, jo grēks viņos cīnās pret visu labo, tad ir skaidrs, ka cilvēkā, kuram nav Dieva Gara, nav nekā, kas varētu vērsties uz labu, bet tāda cilvēka tieksmes vērstas tikai uz ļaunu. Tāpat arī, ja jūdi, kas visiem spēkiem tiecās pēc taisnības, tomēr krita netaisnībā, bet pagāni, kuri bija bijuši bezdievīgi, bez nopelna un necerēti iemantoja taisnību, tad atkal no darbiem un pieredzes ir skaidri redzams, ka cilvēks bez Dieva žēlastības nespēj gribēt neko citu kā vien ļaunu.

Īsi sakot: ja mēs ticam, ka Kristus ar Savām asinīm ir cilvēku atpestījis, tad esam spiesti atzīt, ka viss cilvēks ir bijis pilnīgi samaitāts, citādi mēs Kristu uzskatītu vai nu par kaut ko pārmērīgu un nevajadzīgu, vai arī tikai par cilvēka sliktākās daļas Pestītāju. Tā būtu Dieva zaimošana un aplaupīšana.