Kristietim jāmācās rūpīgi atšķirt Bauslību no Evaņģēlija

“Es sacīju Pēterim visu priekšā: ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pagānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest pagānus dzīvot pēc jūdu dzīves veida?” [Gal.2:14]

Tas nozīmē: tu esi jūds, kam ir pienākums dzīvot pēc jūdu likuma, proti, atturēties no Bauslībā aizliegtajiem ēdieniem, un tomēr, jūds būdams, tu dzīvo pagāniski, brīvi rīkojies pret Bauslību, pārkāp to un mīdi kājām. Tu ēd (un dari pareizi) parastos jeb nešķīstos ēdienus – kā pagāns, kas ir brīvs no Bauslības. Tomēr tieši ar to, ka esi ļāvis sevi iebiedēt to jūdu brāļu klātbūtnei, kuri jau ir atgriezušies, un nu atturies no Bauslībā aizliegtajiem ēdieniem, tā pildīdams Bauslības prasības, tu dod pagāniem iemeslu domāt tā: Pēteris tagad vairās no pagānu ēdieniem, kurus iepriekš ir ēdis, tātad arī mums no tiem jāvairās un jādzīvo tā, kā dzīvo jūdi, citādi netapsim attaisnoti un neiemantosim pestīšanu. Te redzi, ka Pāvils nosoda nevis Pētera nezināšanu – jo Pēteris zināja, ka viņš drīkst kopā ar pagāniem ēst jebkādus ēdienus, bet viņa liekulību, kas spieda pagānus dzīvot saskaņā ar jūdu likumiem.

Dzīvot saskaņā ar jūdu paražām, – tas pats par sevi nav nekas slikts. Nav nekādas nozīmes tam, vai tu ēd cūkas vai kāda cita dzīvnieka gaļu. Taču tad, ja tu dzīvo pēc jūdu paražām, tā ka gribi atturēties no dažiem ēdieniem savas sirdsapziņas dēļ, tas nozīmē – noliegt Kristu un Evaņģēliju. Tādēļ, redzēdams, pie kā var novest Pētera izturēšanās, Pāvils iebilst viņam.

Ja nu darbošanās ar Bauslību ir tik bīstama, tad ikvienam kristietim jāmācās rūpīgi atšķirt Bauslību no Evaņģēlija. Viņš, protams, var ļaut, lai Bauslība valda pār miesu un tās locekļiem, taču ne pār viņa sirdsapziņu.