Sakramentu nozīme baznīcas dzīvē

Iedomāsimies uz bridi, ka baznīcai būtu jānāk vienīgi ar sludinato vēsti un bez sakramentiem, kā tas ir, piemēram, tā dēvētajā kvekeru kristīgajā biedrībā. Vai baznīca nevarētu uzrunāt cilvēkus un tautas vienīgi ar Evaņģēlija vārdu?

Atbilde ir: “Nē.” Bez sakramentiem Evaņģēlija aicinājums tiktu aprīts un izzustu kā balss vējā. Iespējams, būtu dzirdama vāja tā atbalss, taču tas arī būtu viss. Tādēļ pasludināto vārdu ir jāpavada sakramentiem, kā Jaunās Derības Vasarsvētku aprakstā pirmā misijas Kristība seko tūdaļ aiz apustuļa sprediķa. “Kas viņa vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu..” (Ap.d.2:41) Tā tiek dibinātas draudzes; tā baznīca plešas plašumā. Ja misijas laukā mēs vienīgi sludinātu un nekristītu, nevarētu rasties kristīga draudze; drīzāk, iespējams, rastos kādas biedrības jauns pasaules uzskats uzturēšanai un propagandēšanai. Ja kristītu kristiešu draudze nolemtu atsacīties no Svētā Vakarēdiena svinēšanas, drīz vien tā vairs neizprastu arī Kristību un kļūtu par kādu reliģisku biedrību, kura ne ar ko neatšķirtos no citām pašu cilvēku radītām biedrībām.

Kā mums ir jāizprot sakramentu nozīme? Mums ir no jauna jāpierod pie domas, kura bija pati par sevi saprotama Rakstu laika cilvēkiem un arī mūsu reformatoriem: ka Kristus ir ne tikai mūsu dvēseļu Pestītājs, bet arī Pestītājs, “kas pārvērtīs mūsu zemības miesu līdzīgu savai apskaidrotajai miesai ar spēku, kurā Viņš arī spēj sev pakļaut visas lietas” (Fil.3:21). “Varens darbos un vārdos” (Lk.24:19) — tādu iespaidu Jēzus atstāja uz tiem, kas Viņam ticēja. Jēzus veiktie brīnumi nav, kā to uzskata mūsdienu racionālisti, vairāk vai mazāk paviršas, neteiktu — apšaubāmas, Viņa vārdu ilustrācijas, bet gan nepieciešams, būtisks Viņa kā Pestītāja darbības aspekts.

“Akli redz, iet, spitālīgi top šķīsti, kurli dzird, miroņi ceļas augšām, un nabagiem tiek sludināta prieka vēsts [Evaņģēlijs]” (Mt.11:5). Tā ir Dieva valstības rītausma. Jēzus brīnumi ir rīta ausma, kura vēsta par saullēktu. Tajos jau atspoguļojas pestīšana, kad mirušie augšāmcelsies un Dievs radīs jaunas debesis un zemi. Gluži kā baznīcas veiktā Dieva vārda sludināšana, ja tā ir tīrā un vienkāršā Evaņģēlija sludināšana, nav nekas cits kā Jēzus sludināšanas turpinājums, tāpat arī Viņa pestīšanas darbs turpinās pareizā sakramentu pārvaldīšana. Katrā Kristībā un katrā Viņa Vakarēdiena svinēšanas reizē Kristus veic brīnumus, kuri mums atklāj to, .kas reiz notiks ar pašiem — “tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā” (Lk.22:16). Šī iemesla dēļ Dievam vārda sludināšana nav nodalāma no sakramentu pārvaldīšanas, un sakramentā, savukār4 Dieva vārds ir nesaraujami saistīts ar ārējo zīmi. Tieši to Luters uzsver savā “Lielajā katehismā”, runājot par Kristību:

“Tādēļ šīs divas lietas tiek darītas Kristībā, proti, ka miesa, kas spēj uztvert vienīgi ūdeni, tiek apslacīta un tiek izrunāts Dieva vārds, kuru uztver dvēsele. Tā kā gan ūdens, gan Dieva vārds ir viena Kristība, tad miesa un dvēsele tiek pestītas un dzīvo kopā: dvēsele — caur vārdu, kuram tā tic, bet miesa — tādēļ, ka tā ir vienota ar dvēseli un ari uztver Kristību, kā tā to spēj. Tādēļ mūsu miesā un dvēselē nav lielāka dārguma, jo ar to mēs tiekam darīti svēti un pestīti, un to nespēj panākt neviena cita dzīve vai darbs šeit, virs zemes”

Šis patiesības zināja mūsu reformācijas tēvi, un šodien mums tās ir jāapgūst no jauna.