Jēzus agrīnā bērnība

Jēzus dzīves sākumposma notikumi risinājās tā, kā tas normālos apstākļos notika ar katru jūdu zēnu. Citur mēs tomēr redzējām, ka Mesijas “izcelšanās meklējama sensenos laikos”.

Vīriešu kārtas bērni tika apgraizīti astoņu dienu vecumā, un tajā laikā viņi ieguva vārdu kā “derības bērni” un tika piesaistīti pie Israēla tautai dotās bauslības ievērošanas. Saskaņā ar 3. Mozus 12, Marijai bija jāsaņem mēnesi ilgs “dzemdību atvaļinājums”. Sievietei vajadzēja palikt mājās 33 dienas, “lai viņa paliek asins tīrīšanās stāvoklī”, pēc tam bija jāiet uz Templi, lai veiktu upurēšanu par “šķīstīšanās dienām”. Rabīni sīki izklāsta ļoti daudzus papildus priekšrakstus par precīzu laiku, kad būtu jāizdara upurēšana. Par sieviešu kārtas bērnu Mozus bauslība noteica, ka “dzemdību atvaļinājumam” ir jābūt 66 dienām, kamēr pēc vīriešu kārtas bērna piedzimšanas šķīstīšanās laikam tika pievienotas 8 dienas, gaidot uz apgraizīšanu, kas nozīmēja, ka Marija būtu gājusi uz Templi bērna dzīves 40. dienā. Kristīgā baznīca to piemin februāra pirmajā svētdienā – “Sveču dienā”.

Uz šo šķīstīšanās upuri tiek attiecināts apzīmējums “zēna izpirkšana”. Tādējādi pats Izpircējs tika izpirkts un stādīts Dieva priekšā. Mozus bauslība godinātājam, ja viņš nevar atļauties jēru, dod iespēju izvēlēties starp “divām ūbelēm jeb diviem jauniem baložiem, vienu dedzināmam upurim, bet otru – grēku upurim”. Jēzus vecāki upurēja baložus, un tādējādi Jēzus Sevi identificēja ar nabagiem jau dzīves sākumā. Tikai Lūka mums atspoguļo šīs dārgās Marijas atmiņas.

Jēzus sagaidīšana Templī bija kā pārsteidzošas uzņemšanas svinības. Lūka to pastāsta, atspoguļojot tā laika Mesijas gaidīšanu: “Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz ISRAĒLA IEPRIECINĀŠANU, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī.” [Lk.2:25-27]

Sīmeans turpināja slavēt Dievu, sacīdams: “Manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, GAISMU apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm.” [Lk.2:30-32]

Marijai viņš sacīja: “Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī” [Lk.2:34-35].

Tad Lūka mūs iepazīstina ar sagaidīšanas svinību sieviešu kārtas pārstāvi, 84 gadus veco Annu, kura stāstīja par bērnu “visiem, kas JERUZĀLEMĒ GAIDĪJA UZ PESTĪŠANU”.

Lūkas stāstījums labi saskan ar tā laika mesiāniskās gaidīšanas ainu, ko mēs redzējām Nāves jūras pergamentos. Dievbijīgie Anna un Sīmeans “gaidīja” uz Israēla IEPRIECU un Jeruzālemes PESTĪŠANU. Liberālie zinātnieki ir paraduši sacīt, ka Lūkas evaņģēlijs neietver “neko no pestīšanas idejas” vai ka nekur Apustuļu darbos “Jēzus nāve netiek interpretēta kā upura nāve. Nāve ir tikai tumši vārti, caur kuriem jāiziet Mesijam, lai ieietu Savā godībā”. Cik es zinu, nekur rabīnu literatūrā šādus “tumšus vārtus” saistībā ar mesiānisko ideju mēs neatrodam. Tiesa, tas pats kritiķis saka, ka Lūka piemin “par jums” vārdos, ko izmanto Svētā Vakarēdiena iestādīšanā, un Pāvils Apustuļu darbos runā par draudzi, ko Jēzus “izpirka ar Savām asinīm”. Bet pēc viņa domām

“Lūkas raksti vismaz parāda, ka pirmā gadsimta sākumā (!) bija iespējams būt kristietim un pat rakstīt evaņģēliju, nekādi neuzsverot to domu, ka Jēzus nāve bija upura nāve par cilvēces grēkiem”.

Tomēr Lūka raksta par Jeruzālemes “pestīšanu” un par diviem mācekļiem uz Emmaus ceļa paziņo, ka viņi cerēja, “ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs” un līdz ar to sludinās “atgriešanos un grēku piedošanu” (Lk.24:21 un 47). Apustuļu darbi apgalvo, ka grēki ir piedoti “Viņa Vārdā”, “caur Viņu” un “Jēzus Kristus Vārdā” (Ap.d.5:31, 10:43, 13:38 un 16:18). Sludināšanai par grēku piedošanu priekšnosacījums ir Jēzus salīdzināšanas nāve. Liberālā teoloģija bieži vien ir vainīga tieksmē uz fragmentāciju, kur dabiskie kontakta punkti tiek atrauti viens no otra. Ideja par izpirkšanu ir redzama jau pirmās Sveču dienas notikumos.