Kristietis savā pasaulīgajā profesijā

Dievs ir radījis pasauli un licis tajā cilvēkam valdīt pār radītajām lietām (1.Moz.1:28-30). Tādējādi mūsu darbam ir būtiska loma radīšanas kārtībā.

Bet cilvēks ir radīts nevis būt par vergu, bet par brīvu cilvēku savā darbā.

Savu darbu darot, viņam nav jākļūst noverdzinātam vai pārgurušam, bet drīzāk laimīgam un līksmam. Tā tam vajadzētu būt, bet tas ir pilnīgi izmainījies pēc grēkā krišanas (1.Moz.3:1 -19). Izmaiņas visskaidrāk saredzamas pašā cilvēkā.

Gandrīz vai visi darbi viņam ir smaga piepūle ar sviedriem sejā. Un tā tas paliks tik ilgi, līdz viņš tiks izglābts no sava grēcīgā stāvokļa. Šāda pestīšana nāks: “Reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības, [..] iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību” (Rom.8:21). Tāds stāvoklis nevar tikt pilnībā sasniegts šajā pasaulē un patreizējā laikā, tomēr tas var iesākties jau tagad. Tādēļ arī pasaules uzskats, attieksme pret darbu un pienākumiem šinī pasaulē var mainīties.

Kas attiecas uz kristieša darbu šajā pasaulē, tad atsevišķi var uzsvērt divas tā sastāvdaļas – pirmā ir aicinājums, un otrā uzticīgums. Ja kristietis savā pasaulīgajā darbā kalpo Dievam, tad tas ir labs darbs.

Nav svarīgi, vai tas ir kāds prestižs pienākums vai nē. Nav svarīgi, vai tam ir liela ietekme cilvēku vidū vai nē. Svarīga ir uzticība, izturība, patiesa mīlestība un gatavība kalpot (Mt.25:14-30; Lk.16:10-12; 1.Kor.4:4-5).