Mirušo augšāmcelšanās

Neskatoties uz to, ka bezdievji gan apšauba (1.Kor.15:35), gan zaimo (Ap.d.17:32) mācību par augšāmcelšanos, neskatoties uz to, ka viņiem piemīt dabiskas zināšanas par Dievu kā visuvarenu Radītāju un visuma Ķēniņu, kurš spēj visu (Rom.1:19-20), un līdz ar to viņu neticībai nav attaisnojuma (1.Kor.15:35 un turpm.), kristietim tā ir bezgalīga prieka un mierinājuma avots (1.Kor.15:20-22; ticības apliecības trešais loceklis: “Es ticu uz miesas augšāmcelšanos”).

Mācība par augšāmcelšanos ir atklāta ne tikai Jaunajā, bet arī Vecajā Derībā (Īj.19:25-26; Jes.26:19; Dan.12:2). Saduķejus, kuri noliedza augšāmcelšanos, Kristus norāja kā maldu mācītājus, kuri “nesaprot Rakstus” (Mt.22:29). Tajā pašā laikā, Kristus viņiem norādīja virkni Vecās Derības citātu, kuri apliecina augšāmcelšanos, sakot: “Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis: Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs? Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs?” (Mt.22:31-32). Tādējādi, kur vien Vecajā Derībā mēs lasām apsolījumu: “Es esmu tavs Dievs,” mēs vienlaicīgi saskaramies arī ar mācību par mirušo augšāmcelšanos, jo “Dievs nav mirušo, bet gan dzīvo Dievs” (1.Moz.17:7; 26:24; 28:13; Ec.37:27, utt.).

Tādēļ Luteram ir nepārprotams pamats sacīt, ka 1.Moz.3:15 tiek mācīta arī uzvara pār nāvi un augšāmcelšanās, jo nāve ir grēka alga. Viņš raksta:

“Šī Rakstu vieta paredz atpestīšanu no bauslības, grēka un nāves, un norāda uz skaidru augšāmcelšanās cerību un atjaunošanu nākamajā dzīvē. Jo, ja tiks sadragāta čūskas galva, tad arī nāvei ir jātiek aizliegtai un atceltai.”

Tādēļ mēs uzskatam, ka kristiešu ticība augšāmcelšanās dienai ir tikpat sena, kā Evaņģēlija pasludinājums. Mūsdienu teologi kļūdās, apgalvojot, ka mācība par augšāmcelšanos kristiešu vidū attīstījās tikai pamazām (Foigts: “Mācība par augšāmcelšanos ir atrodama tikai Vecās Derības vēlākajās grāmatās.”).

Mēs, turpretī, uzskatam, ka mācība par augšāmcelšanos tiek mācīta jau tādās Rakstu vietās, kā Dan.12:2; Ps.17:15; Hoz.13:14; Jes.26:19; Ec.37:1-10; Īj.19:25-27, kā arī visās tajās vietās, kurās Dievs sevi publiski vai privāti atklāj kā savas tautas Dievu (2.Moz.3:6, 13; 4:5 utt.). Hofmans pamatoti saka:

“Nevar būt maldīgāka uzskata par to, ka augšāmcelšanās mācība esot radusies vēlākos laikos, cilvēcisku spekulāciju rezultātā. .. Bez šīs cerības nevar pastāvēt pati ticība.”

Tā kā mācība par augšāmcelšanos ir viens no primārajiem, fundamentālajiem ticības jautājumiem, bez kuriem kristīgā ticība nevar pastāvēt (2.Tim.2:17-18; 1.Tim.1:19-20), tad Hofmana secinājums, ka “bez šīs cerības nevar pastāvēt pati ticība,” ir patiesi biblisks. Nav šaubu, ka Vecās Derības laika ticīgo “ticības laiva būtu sadragāta” (1.Tim.1:19), ja viņi nebūtu ticējuši uz augšāmcelšanos.

Tomēr ir jāatzīst arī tas, ka mācība par augšāmcelšanos tika pilnībā atklāta tikai līdz ar Kristu un Evaņģēlija pilnību (Jņ.5:28-29; 6:39-40; 1.Tes.4:16; 1.Kor. 15 utt.).

Saskaņā ar Rakstiem, mirušo augšāmcelšanās formāli sastāv no: a) bojā gājušās miesas atjaunošanas, atkal apvienojot tās izkaisītos atomus un daļiņas (Īj.19:25-27*; 1.Kor.15:42-49) un b) miesas atkalapvienošanās ar dvēseli (1.Tes.4:14-17). Tādēļ augšāmcelšanās nav aptverama cilvēka saprātam. Tā, līdzīgi radīšanai, ir Dieva visspēcības izraisīts brīnums (2.Kor.1:9; Rom.4:17).

Tā kā dievišķais spēks, tāpat kā dievišķā būtība, vienādā mērā un nedalīti pieder visām trim Dievības personām, tad reizēm Raksti attiecina augšāmcelšanos uz Tēvu, bet reizēm – uz Dēlu (Jņ.5:21), pie kam ne tikai uz Dēla dievišķo, bet arī cilvēcisko dabu (Jņ.5:22, 27: “Tāpēc, ka Viņš ir Cilvēka Dēls”). Pasaules dievišķi cilvēciskais Pestītājs ir arī tās dievišķais augšāmcēlājs un tiesnesis (Jņ.5:28: “Visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa [Cilvēka Dēla] balsi”).

Fakts, ka iemiesotais Vārds jeb Dievcilvēks ir visspēcīgais Kungs, kurš pastarajā Dienā dos savu svētību vai nolādēs (Ap.d.17:31: “Caur kādu vīru”), visiem ticīgajiem sniedz milzīgu mierinājumu (Jņ.11:23-27; Atkl.1:5-6), savukārt visiem neticīgajiem tas ir neizsakāmu šausmu avots (Jņ.19:37; Atkl.1:7; 6:16-17).

Raksti pārliecinoši pierāda, ka smagi maldās tie, kuri noliedz Dieva darbību komunicēšanu uz cilvēka dabu (piem., kalvinisti, kuri noliedz majestātisko veidu), jo augšāmcelšanās un pēdējā tiesa tiek aprakstīti kā Cilvēka Dēla darbs.

Atbildot uz jautājumu: “Kuri tiks augšāmcelti no mirušajiem?”, Raksti ļoti skaidri atbild, ka celsies visi cilvēki, gan ticīgie (1.Kor.15:20-22; 1.Tes.4:13-18), gan neticīgie (Jņ.5:28; Ap.d.24:15). Unitārieši un citas antikristīgas sektas pastāvīgi noliedz to, ka augšāmcelsies neticīgie (sociāņi, adventisti, Jehovas liecinieki u.c.), taču Raksti to nepārprotami apliecina. Ja Kristus aicinājumu augšāmcelties garīgi ticībā Viņa dievišķā Evaņģēlija apsolījumiem (Mt.11:28-30) vēl var noraidīt (Mt.23:37), jo patlaban Viņš darbojas ar noteiktu līdzekļu starpniecību, tad viņa pavēlei pastarajā dienā augšāmcelties miesā no kapa nebūs iespējams pretoties (Mt.25:31-32), jo tad Viņš īstenos savas dievišķās pilnvaras tiešā veidā, bez līdzekļu starpniecības (absolūtā vara, neatraidāma efektivitāte, ‘kailā’ godībā, savā godībā).

Ja tiek vaicāts, kas tieši būt tā cilvēka daļa, kura augšāmcelsies, tad Raksti atbild, ka tas būs “viss mirušais cilvēks” (Kvenštets; Dan.12:2; Jņ.5:28-29), konkrētāk runājot, miesa, kura pēc savas būtības būs tāda pati, kā šajā dzīvē dzimusī un nāvei pakļautā miesa (Īj.19:25-27; Jes.26:19; Rom.8:11; 1.Kor.15:53; 2.Kor.5:4; Fil. 3:21).

Miesa, protams, tiks savienota ar dvēseli, kā to paredz pats augšāmcelšanās jēdziens, jo nāve ir dvēseles nošķiršana no miesas un tādēļ augšāmcelšanās ir dvēseles un miesas atkalapvienošanās. Augšāmcelšanās balss ieved atkal to stāvokli, kas pirms tam bija pastāvējis un zudis. Tādējādi tie, kuri noliedz mirušās miesas skaitlisko identitāti ar augšāmcēlušos miesu, noliedz arī pašu augšāmcelšanos. Miesas identitāti nesagraus ne augšāmcelšanās, ne “pārvērtības” (1.Kor.15:51-52: “Mēs visi tiksim pārvērsti piepeši, acumirklī”), kuras notiks ar pastarajā dienā dzīviem esošajiem. Visus tos, kuri apšauba vai noliedz augšāmcelšanās iespēju, mūsu suverēnais Kungs asi nosoda: “Jūs alojieties, nesaprazdami .. Dieva spēku” (Mt.22:29).

Tomēr, lai arī no kapa augšāmcelsies tā pati miesa, tai piemitīs jaunas īpašības. Ticīgo augšāmcēlušās miesas būs garīgas (1.Kor.15:51-52), tas ir, piemērotas debesu dzīvei kopā ar Dievu godībā. Svētie Raksti apraksta Dieva svēto garīgās miesas kā neiznīcināmas, godības un spēka pilnas (1.Kor.15:42-45), “līdzīgu savai [Kristus] apskaidrotajai miesai” (Fil.3:21) un, visbeidzot, “kā eņģeļus debesīs” (Lk.20:36; Mt.22:30). Tomēr šo līdzību nedrīkst pārspīlēt, jo eņģeļiem, galu galā, nav ne miesas, ne dzimuma; jo, lai arī debesīs cilvēka miesai nebūs jāveic tās līdzšinējās funkcijas (pretēji mormoņu uzskatiem), tā tomēr pamatā būs tā pati miesa, kura uz zemes (1.Kor.15:47-49).

Tā Luters saka:

“Miesa saglabā savu dabu, taču vairs netiek lietota tāpat”.

Luters pareizi raksturo “dabisko miesu” (1.Kor.15:44) kā “visu cilvēku, kurš ar savām piecām maņām dzīvo šajā pasaulē un uztur sevi ēdot, dzerot, rūpējoties par māju un saimi, sievu un bērniem,” utt., savukārt “garīgo miesu” kā apskaidrotu miesu, kura ir piemērota debesu svētlaimei. Svētie Raksti, runājot par Kristus svētajiem, mums atklāj, ka “taisnie spīdēs ka saule sava Tēva valstībā” (Mt.13:43).

Pilnīgi iespējams, ka augšāmcelšanās brīdī miesa būs tikpat veca kā nāves brīdī (bērni, jaunieši, vīri, sirmgalvji, utt.), jo Jāņa atklāsmes grāmatā mēs lasām: “Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā” (Atkl.20:12).

Pats par sevi saprotams, ka taisno miesām tur nebūs nedz fizisku defektu, nedz vecuma vai ciešanu pēdu, jo tās visas ir grēka sekas. Hemnicam ir taisnība, sakot:

“Miesa ir debešķīga nevis pēc savas substances, bet gan pēc tās kvalitātes, jo tās atspīdēs debesu gaismā un godībā, vairs nebūs pakļautas šīs pasaules trūkumiem, bet gan izcelsies ar savu debešķīgo spožumu, un vairs nebūs sakropļota, samaitāta, nepilnīga un neglīta, bet gan brīnišķīga, skaista, pilnīga, patīkama un vesela miesa. Šo īpašību atspoguļojums ir Kristus miesa, kura ir augšāmcēlusies no mirušajiem, sēd pie Dieva labās rokas un kurai līdzināsies mūsu miesa”.

Tā kā bezdievji paliek savos grēkos un ir pakļauti Dieva lāstam (Jņ.3:18, 36), tad viņu miesas modīsies no kapa “mūžīgam negodam un kaunam” (Dan.12:2), tādēļ viņu miesās grēka sekas un defekti būs saskatāmi vēl skaidrāk.

Hemnics par to raksta:

“Lai arī bezdievju un nolādēto miesas arī būs neiznīcīgas un nemirstīgas, tomēr tās būs pakļautas mūžīgām ciešanām, tām nebūs ne goda, ne augstības, ne spēka, ne garīgas pilnības, bet tās raksturos pastāvīga netīrība un negods, tās ir nolemtas mūžīgam negodam un pakļautas elles tumsai. Tās ir negodam radīti trauki” (Rom.9:21; 2.Tim.2:20).

Ja taisnie augšāmcelsies no mirušajiem, pateicoties Kristus nopelnam (1.Kor.15:20-22), tad bezdievji celsies, pateicoties Tēva un Dēla personiskās vienības rezultātā uz Kristus cilvēcisko dabu komunicētajam Dieva spēkam, kurā Viņš uztur un pārvalda visas lietas debesīs un savā spēka valstībā (Jņ.5:25-29). Kā atzīmē Gerhards, bezdievju augšāmcelšanās attiecas uz Kristus kā tiesneša nevis kā Pestītāja un Salīdzinātāja funkcijām.

Dažu moderno teologu (Kānišs, Ničs, Martensens utt.) uzskats, ka augšāmcelšanās miesas aizmetnis veidojas cilvēkā jau šīs dzīves laikā un vai nu attīstās par šo miesu vai kalpo kā tās kodols, nav biblisks. Svētie Raksti nerunā par šādu augšāmcelšanās miesu un arī nepiemin to, ka tas varētu rasties Svētā Vakarēdiena lietošanas rezultātā.

---

* – 1965.gada Londonas izdevums piedāvā citu 26.panta tulkojuma versiju, kas neatspoguļo šo domu. Ebreju valodā lietotais izteikums ומבשרי אחזה אלוה, “un no savas miesas [es skatīšu Dievu]”, pieîauj divas tulkojuma versijas: a) [ticis] ārā no savas miesas [es skatīšu Dievu]; b) no savas miesas (savā miesā) [es skatīšu Dievu]. Priekšroka būtu dodama b variantam, jo 27.pants sacīto “un manas acis Viņu redzēs” būtu visai nereāli attiecināt uz bezmiesisku cilvēka eksistenci, vismaz Bībele šādu pielietojumu nepazīst.