Par Dieva vārda pareizu lietošanu

Iegaumē, ka Dieva vārds ir jāsaņem ar bijību, paklausību un ticību, kādu visvarenais Dievs prasa Savos vārdos! Dabiski, ka Dieva vārds ir ne tikai jāklausās, jāzina un jāsaprot, bet arī jāliek pie sirds, jātic un jādzīvo. Dari to un tu nepaliksi kaunā!

Pirmais, parastākais un bīstamākais pārpratums ir vienkārši klausīties sprediķi, uztverot Dieva vārdu tikai ar prātu un nekad necenšoties pēc šī vārda dzīvot. Tāds bija Jūdas Iskariota apcietināšanas ceļš. Tiklīdz tu redzi, ka tev ir kas darāms, tad ķeries tūlīt klāt. Tiklīdz tu redzi, ka tev kaut kā pietrūkst, tad tūlīt centies to iemantot. Tiklīdz tu redzi, ka tev jāatbrīvojas no kāda grēka, tad nekavējies rīkoties. Klausīdamies un neko nedarīdams, tu tikai apcietini savu sirdi.

Jo, kad gan tas notiks, ja ne tagad? Kam ir domāts Dieva vārds, ja ne dzīvošanai un darīšanai? Ja tu pats netaisies pēc tā dzīvot, tikpat labi tu vari pārtraukt lasīt un klausīties un reizi par visām reizēm padoties velnam. Jo, kas gan dzīvos un Dieva vārdu pildīs, ja ne tu, kas gribi nonākt debesīs? Ja tu atvēli Dieva vārdu tikai citiem, lai viņi to uztver nopietni un pilda, bet pats to glabā kā prāta zināšanas, tad tas tev ir pazušanas ceļš.

Ja tu saki, ka nespēj pildīt Dieva gribu, tad jājautā: vai Dievs ir prasījis par daudz? Vai Savos baušļos Viņš ir netaisnīgs? Vai ir par daudz prasīts — Viņu mīlēt pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu? Vai tu patiešām esi nopietni centies pildīt Dieva gribu? Jebšu arī tu esi pielicis pavisam niecīgas pūles, bijis pārdrošs, savā sirdī ciets, vienaldzīgs un vieglprātīgi nodevis sevi grēkam? Vai tas nav godīgi, ka tieci notiesāts kā Dieva Bauslības nicinātājs?

Tāpēc domā nopietni un liec to pie sirds, lai tu drīzi sāktu pēc tā dzīvot un šim uzdevumam veltītu savus spēkus, un, kad beidzot sagrūs tava neatgriezīgā lepnība, tu modīsies no grēka snauda un nāksi pie dziedinošās grēkatziņas un dievišķām skumjām, kas ved uz atgriešanos un glābšanu. Tu basi spiests lūgt pēc Dieva Gara, kas ar iekšēju pieredzi tev ļaus saņemt patieso gaismu no Dieva vārda, kas ir gaisma no augšienes.

Bez īstas personiskas pieredzes pat visaugstāk mācītie un Rakstos izglītotie garīgās lietās paliek akli un bez Svēta Gara Dieva vārds paliek nesaprotams, kā raksta Mārtiņš Luters:

“Kad Dievs mums deva Savu vārdu, Viņš sacīja: Es ļaušu to skaidri un gaiši rakstīt un sludināt, bet vienmēr iekārtošu tā, ka tas būs atkarīgs no Mana Gara, kas to varēs satvert.”

To mēs arī pieredzam, ka tumsā paliek tie, kas sevi uzskata par Dieva vārda pratējiem un Dieva pazinējiem.

Līdzīgi, kā tev jāpamostas, lai uztvertu Dieva vārdu kā Dieva vārdu, tāpat tev jānāk pie patiesas ticības, kad savā grēka nelaimē tu kļūsti bezpalīdzīgs un tikai tad spēj uzklausīt priecīgo vēsti par nepelnīto žēlastību Kristū, un šī žēlastība tev kļūst svarīgāka par visiem tava prāta iebildumiem. Turpmāk savas dzīves laikā tu atļauj, ka Dieva vārds sāk valdīt pār tavu prātu, sirdi un dzīvi. Tu nopietni lūdz pēc Dieva Gara ik reizi, kad taisies lasīt vai klausīties Dieva vārdu, lai tu nebūtu lietojis to velti.

Visubeidzot, treškārt, mums ir jārunā par Dieva vārda lietošanas svētību un nepieciešamību. Mums jāatzīst, ka tieši šajā punktā mūsu rokas nevarībā nolaižas pie domas, ka nespējam paskaidrot to, kā nākas, proti, šī lieta ir tik nozīmīga un mūsu pretinieki tik vareni: mūsu vājā miesa, suģestējošā pasaule un kaitnieks velns.

Tas viss būtu ar uguns burtiem jāraksta ikvienā sirdī, un arī tad vēl nebūtu gana.