Mācekļu nosūtījums pa visu pasauli

Misijas pavēli saviem mācekļiem dod augšāmceltais Kungs. Tajā ir vēsturiskais sākums Jēzus Kristus evaņģēlija pasludināšanai visā pasaulē, un ar to nosacīts šīs sludināšanas nemainīgais saturs. Šo personīgo uzdevumu nav iespējams aizvietot ar kaut kādiem skaidrojumiem, tāpat kā nav iespējams pakļaut iztirzāšanai šī uzdevuma saturu, lai pilnīgi nenomainītu tā pamatus.

Kas mācekļiem jādara pēc misijas pavēles, to sevī ietver tas, kas Augšāmceltais ir un ko Viņš dara: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Jēzus kopība ar Dievu Tēvu – kuru mēs apliecinām un godinām kā “debesu un zemes Radītāju” (1.Moz.1:1; Ps.115:15; 121:2; 124:8; 146:6; Ap.d.17:24; u.c.) – top redzama kā Augšāmceltā nesošais apsolījums. – “.. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” Tas ir Viņa pastāvīgas klātesmes apsolījums. Jēzus Kristus dievišķība ieskauj un nes pasludināšanu. Pie tam runa šeit nav par kādu predikāciju, kas tiek pārnesta no draudzes uz Viņu, bet gan par Viņa paša vārdiem, ar ko šis uzdevums tiek nodots Viņa mācekļiem. Šie vārdi aptver un izgaismo visu esamību – “debesis un zemi” – tie attiecas uz telpu kosmiskā plašumā un bez izņēmuma visu, ko radījis Dievs un kas tāpēc paliekoši atrodas Kristus valdīšanā.

“Ik dienas līdz pasaules galam”, tas attiecas uz laiku, kas tādējādi, no vienas puses, ir piepildīts ar Kristus klātesmi, un, no otras puses, ar to tiek arī noliktas beigas un mērķi šī pasaules laika beigās, šī laika, kas ir Kristus otrās atnākšanas gaidīšanas laiks.

Kristus sludināšanas universālums nav jāatklāj vai pat jāizcīna draudzei. Otrādi, visās vietās un visos laikos misijas uzdevumu aptver un nes Tas, Kurš šo uzdevumu ir devis. Jau šeit iezīmējas svarīgas sekas kristīgai pasaules un vēstures izpratnei. Svēto Rakstu liecība parāda, ka ne pasaule un vēsture nosaka sludināšanu, bet augšāmceltais Kungs nosaka pasauli un vēsturi. Tādējādi telpu un laiku aptver, kārto un norobežo Jēzus Kristus tapšana par cilvēku un Viņa otrā atnākšana.

Uz šāda pamata balstās misijas pavēle, un šādos ietvaros tā tiek īstenota: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” Ar kristību un mācību Jēzus Kristus mācekļi no cilvēkiem veido Jēzus Kristus mācekļus, jeb, burtiski, skolniekus.

Atbilstoši šim uzdevumam Jēzus Vārdā notiek kristība Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā. Tā notiek draudzes veidošana, taču ne tādā formā, ka draudze veidotu trinitāru kristību formulāru, bet gan ka tā kā draudze tiek veidota kristībā. Jo kristībā tā tiek uzņemta sadraudzībā ar Dievu Tēvu, sadraudzībā, ko atklājis un atjaunojis Jēzus Kristus un kas ir Svētā Gara dāvana. Dieva trīsvienība nav spekulatīvas teoloģijas formula un veidojums, bet gan tā balstās vēsturiskajā faktā, ka Dievs, debesu un zemes Radītājs, ir atklājies Savā Dēlā un Svētajā Garā ir klātesošs. Ar to Dieva viņpasaulīgums pārtop par pasaulīgumu, un pagātne, kurā Viņš parādījās Jēzū Kristū, top par tagadni, kurā mēs gaidām Viņa apsolīto otro atnākšanu. Ar šo Dieva klātesmi tagadnē šajā pasaulē no Dieva novērsušies cilvēki top atkal par Dieva bērniem (Rom.8:1-17; Gal.4:1-7). Viņi Kristū top par “jauniem radījumiem” (2.Kor.5:17).

Pie kristības pieder pamācība “turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis”. Šī personālā attiecība “Es vai jūs” izpaužas pavēlē, tā, tātad, nav kaut kāda mehāniska pārvēršana, attīstība vai izvērsums. Runa ir par vārdiem, kuru subjekts ir Kristus un kuru sludināšana un mācīšana ir uzdota Kristus mācekļiem. Jēzus vārdi ir Dieva vārdi, tāpēc ka tie nāk no Dieva un pie Viņa ved: “Jo Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas Mani sūtījis, Tas man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju. Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, Es runāju, kā to Mans Tēvs Man ir sacījis” (Jņ.12:49-50).

Dieva vārdi ir spēkā un darbojas attiecībā uz izglābšanu no Dieva tiesas. Sevišķi skaidri tas pasacīts Mk.16,15 ut., kas ir otrs kristības pavēles formulējums: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet kas netic, tiks pazudināts.” Tā uzdevums kristīt un mācīt satur visu to, kas ir evaņģēlija nozīme visā tās pilnībā, t.i., priecīgo vēsti par izglābšanu no nākamās tiesas. Arī tas pieder pie pamatiem, kurus mums atklāj Svētie Raksti un uz kuriem stingri balstās viss cits.

Kristību praksē un pat liturģiskajos formulāros līdz šim novērojams, ka šī otrā kristību pavēle Mk.16:15-16 tiek apieta vai pilnīgi izslēgta. Taču norādījums uz pazudināšanu Dieva tiesā var tikai tur darboties biedējoši, kur evaņģēliju vairs nesludina kā glābiņu no Dieva tiesas un līdz ar to baidās no cilvēku sprieduma un reakcijas.