Vārds par krustu

Kristus sludināšanai, kuras centrā ir vārds par krustu, tās spēks un ietekme slēpjas pašā šajā sludināšanā. Tādēļ tās spēku un ietekmi nenosaka ne klausītāju gudrība un inteliģence, ne sludinātāja izglītības līmenis un oratora pārliecināšanas spējas. Sadzird un saprot nevis tas, kuram ir nepieciešamās zināšanas vai kaut kādi citi līdzīgi priekšnoteikumi, bet gan vienīgi tas, kuru Dievs izraudzījis (1.Kor.1:26-31). Tās nav zināšanas un cilvēka runas aizraujošais spēks, kas pārliecina, bet gan vienīgi Dieva Gars un spēks, kas darbojas Kristus sludināšanā (1.Kor.2:5).

Tā Kristus sludināšanā netiek sniegta ticība un zināšanas – šeit cilvēku gudrība un Dieva spēks tieši nošķiras viens no otra. Ka garīgo izzināt var vienīgi garīgā veidā ar Gara palīdzību, tas šķiet esam tautoloģija, kam pretstatāma atziņa, ka bez Dieva Gara vispār nav iespējams kaut ko izzināt par Dievu. Tādēļ nevar notikt arī nekādas pārdomas par to, kādā veidā kāds vēstnesis var būt “ticams”, kā arī par to, pie kādiem nosacījumiem kāds klausītājs ir vai nav “ticēt spējīgs”. Visu daudz vairāk nosaka tikai un vienīgi Kristus sludināšanas skaidrība un autentiskums, kas tad, ja paklausīgi tiek izpildīts uzdevums, veido ticību uz Jēzu Kristu tajos, kurus izraudzījis Dievs.

Kristus sludināšanā piepildās Dieva izraudzīšanas lēmums. Dievs un pasaule, gudrība un muļķība, Gars un miesa – šis nesamierināmais pretstats izlaužas vispirms tieši tajā brīdī, kur Dievs to caur Garu samierina Jēzū Kristū. Kā tas, kurš sludinādams runā, tā tas, kurš uzklausa un saprot, šeit nav tikai izziņas subjekti, kam jāatklāj kāds izziņas objekts, bet tie vispirms paši ir objekti, kam tiek atklāts noslēpums, kas pastāv kopš mūžības (1.Kor.2:6-9).

Tā tad nav pārliecināšana, ko veic cilvēks un kas spēj vai nespēj pārliecināt, tā ir izraudzīšana un atjaunošana, ko veic pats Dievs.

Kristus sludināšanas izpratne tādēļ pāri visiem virspusējiem un tehniskiem apsvērumiem ir pestīšanas norise, kurā ar Gara dāvanu Jēzū Kristū tiek atjaunota sadraudzība ar Dievu. “Mums ir Kristus prāts”. (1.Kor.2:16) – Tas ir apkopojošs izteikums par izziņas/atziņas pamatu un priekšmetu Dieva sadraudzībā ar cilvēku (sal. Jņ.14:17).

Ar vārda par krustu sludināšanu cilvēks kļūst cits, un ar to izmainās arī priekšstati un mērauklas, kuras tas lieto, izdarot savus vērtējumus un lēmumus. Vienīgi Dieva Gars ved pie Dieva atzīšanas. “Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams” (1.Kor.2:14). Pirmajā brīdī tas šķiet kā pārmērīga totalitārisma un absolūtisma prasība, kas nav pieejama nekādai pārbaudei. Bet patiesībā tajā slēpta totāla atteikšanās no paša es, no cilvēku gudrības, no cilvēku sprieduma. Šī varas atsavināšana ar vārdu par krustu un Gara atjaunojošā dāvana aptver nevien cilvēku autoritātes, bet tāpat visu, kas telpā un laikā šķiet esam varens: “Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder. Bet jūs piederat Kristum un Kristus Dievam” (1.Kor.3:22-23).