Kā neapgānīt svēto dienu

Piemini sabata dienu, ka tu to svētī [2.Moz.20:8].

Dievs Tas Kungs svētās dienas svētīšanai ir piešķīris īpašu nozīmi. Tas ir skaidrs ne tikai no pavēles “svētīt sabata dienu”, bet arī no pavēles vispirms to “pieminēt”. Mazāk svarīgu prasību varētu izpildīt tūlīt bez iepriekšējas gatavošanās, domāšanas un pieminēšanas. Taču tik svarīgai un neatliekamai lietai kā svētā diena ir nepieciešama iepriekšēja pieminēšana. Otra lieta, ko tūlīt ieraugām šai tekstā, ir tā, ka mums vispirms jāizkārto savas laicīgās darīšanas tā, lai mums būtu iespējams netraucēti pavadīt svēto dienu, ka varam to svētīt.

Daudzi pazaudē šīs dienas svētību, dvēseles mieru Dievā un Viņa vārdā, jo neizbrīvē svēto dienu no darbiem vai pasākumiem, kuri neļauj viņiem un viņu ģimenēm patiesi svētīt svēto dienu. Daudzi cieš no šķēršļiem, ko paši varētu likvidēt, ja vien klausītu Dieva pavēlei: “Piemini sabata dienu, ka tu to svētī.”

Kas mums būtu jādara, lai svētītu svēto dienu? Kā šī diena tiek svētīta un kā apgānīta? Luters to pasaka īsi un kodolīgi:

“Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka Dieva vārdu un tā sludināšanu nenicinām, bet tos turam svētus, labprāt klausāmies un mācāmies.”

Tieši to bauslis par svēto dienu nozīmē Jaunajā Derībā. Ja mūsu prāts patiesi mīlēs Dieva vārdu, tad mēs arī turēsim svēto dienu gan darbos, gan arī dzīvē.

Pirmkārt, ir pārlieku grūti izveidot noteikumus ārējai rīcībai, lai tie atbilstu ikvienam gadījumam un apstāklim. Otrkārt, svēto dienu nesvētī pat visdziļākā pielūgsme un labākie darbi, ja tie nav dzimuši no dievbijības, mīlestības uz Dievu un Viņa vārdu. Jo bez dievbijības un mīlestības tie nav nekas cits kā liekulība Dieva priekšā.

Vispirms tavā sirdī ir jānāk dievbijībai un mīlestības Garam. Un tad katrā atsevišķā situācijā tev būs skaidrs, kas jādara un kas nav jādara ārējās lietās. Galvenais ir bīties un mīlēt Dievu, ka nenicinām Viņa vārdu, bet turam to svētu, labprāt klausāmies un mācāmies.

Trešais bauslis aizliedz tukšu un bezdievīgu sirdsprātu, kas nicina Dieva vārdu un svētajā dienā rīkojas pēc savas patikas. Pasaulē šais lietās mēs ieraugām briesmīgu un bezjēdzīgu situāciju, ko var tikai nožēlot un apraudāt.

Minēsim vienu piemēru. Pirmo reizi par svēto dienu Svētajos Rakstos mēs lasām šādi: “Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to” (1. Moz. 2:3). Tādējādi septītā diena ir diena, ko “svētījis” Tas Kungs. Mums jāatzīst, ka tā tika svētīta pāri visām dienām kopš laiku sākuma. Tā ir diena, kad Tas Kungs īpaši vēlas sastapties ar cilvēci un apveltīt cilvēkus ar Savas svētības bagātību.

Šīs svētības tā īsti būs iespējams novērtēt tikai Dieva troņa priekšā, kad ar mūžīgu un nebeidzamu slavu tās apdziedās svētīgo un izglābto pulki. Tās ir augstas, debešķīgas un mūžīgas svētības, kuras savu piepildījumu gūs mūžīgajā svētlaimē. Tālāk sacīts, ka Dievs “svētīja” šo dienu. Tai bija jākļūst par vissvētāko no visām dienām, kas nodalīta tikai īpaši svētām un debesu lietām.

Bet cik gan briesmīgi ar šo dienu izrīkojas neticīgie, kas noved to līdz otrai galējībai: svētības vietā tā kļūst par lāstu, un no visām dienām tā kļūst par nesvētāko. Tad jau viņiem darba dienas ir labākas par svēto dienu, jā, savā pasaulīgajā veidā tās viņiem ir svētākas. Darba dienās vairums pasaules bērnu klusi un kārtīgi strādā savā aicinājumā. Bet svētajā dienā viņi grib iet ālēties un grēkos piepildīt savas kārības.

Vieniem padomā ir rupjākas kārības – kā nesātība, dzeršana, azartspēles un nakts uzdzīve. Bet citiem smalkākas kārībās – kā slaistīšanās, izklaides, tukšas sarunas, muļķīgas un vieglprātīgas kompānijas, skatoties piedauzīgas izrādes un spēles. Turklāt lietas, kas citās nedēļas dienās būtu nekaitīgas, kā laicīgs darbs un studijas, top grēcīgas svētajā dienā, kura ir svētīta Tam Kungam. Raugoties uz visām šīm lietām, var sacīt, ka svētdiena kļūst par īstu grēka dienu!

Svētā diena var kļūt par lāstu arī smalkā, reliģiskā un apslēptā veidā. Tas var notikt pat arī ar tiem, kas ārēji svētī sabata dienu, regulāri apmeklē baznīcu un ārēji lieto Dieva vārdu. Bieži Dieva vārds tiek lasīts bez paklausības un svētas bijības, bez grēku nožēlas un padevības, un uzklausītais top viņos par lāstu, un īstenībā būtu bijis labāk, ja viņi šai dienā būtu darījuši kādu laicīgu darbu.

Tu redzi, ka vienīgais auglis, ko viņi gūst no klausīšanās, ir aizvien lielāka sirds cietība un aklums. Tā tas ir – jo vairāk cilvēka prāts nevīžīgi klausās Dieva vārdu, jo vairāk tas notrulinās un nocietinās. Kas nevēlas Dieva priekšā godīgi klausīt un sekot Viņa vārdam, tas klausīdamies kļūs arvien cietāks, un svētādiena kļūst par lāstu neatgriezīgajam un liekulīgajam cilvēka prātam.