Vienmēr gatavs apliecināt

“Tad nu ikvienu, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Es apliecināšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs. Bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, to Es arīdzan aizliegšu Sava Tēva priekšā, kas ir debesīs.” [Mt.10:32-33]

Šie vārdi ņemti no Jēzus lielās misijas runas, ko Viņš teica Saviem mācekļiem. Divpadsmit mācekļiem bija jādodas misijā un jāsludina Debesu valstības nākšana. Vispirms viņiem bija jādodas pie Israēla tautas. Un šajā ceļā Jēzus tiem deva līdzi dažas vērtīgas pamācības.

Jēzus gatavoja mācekļus sūrai un grūtai nākotnei. Viņiem būs jāsastopas ar vajāšanām, šķēršļiem un pretestību, jo viņi sludinās Jēzu Kristu. Ievērojiet, cik bieži šajā evaņģēlija nodaļā minēti vārdi “Manis dēļ” vai “Mana vārda dēļ”.

Mūsdienās šajā ziņā nekas nav mainījies. Bez īpašām emocijām cilvēki uzklausa dažādas reliģiskas un filozofiskas mācības. Turpretī tad, kad viņi dzird Jēzus vārda pasludinājumu un tiek aicināti atgriezties un ticēt Viņam, šis aicinājums izsauc asu reakciju.

Ne velti Jēzus Savus mācekļus aicina nekaunēties Viņa vārda dēļ. Jo tieši tāds būs kārdinājums. Cilvēki jautās: “Kas jūs tādi esat?” un “Ko jūs sludināt?” Un mācekļiem būs kārdinājums runāt vispārīgas frāzes par Dievu, par mieru dvēselē, par svētību, mīlestību, labvēlību un tamlīdzīgām lietām, kas cilvēkiem šķiet gluži pieņemamas. Tomēr tā būs izvairīšanās no Jēzus, mūsu Glābēja, mūsu vienīgās cerības. Tā būs vilcināšanās apliecināt Jēzus vārdu.

Arī šodien kristīgās draudzes locekļiem ir nosliece runāt par tā saucamajām aktualitātēm, kas cilvēka prātam ir saprotamas un pieņemamas. Daudz parocīgāk šķiet visu darīt pēc cilvēku prāta un nerunāt par Jēzu, it kā gaidot “piemērotāku brīdi”. Tomēr piemērots brīdis var arī nepienākt.

Jēzus māca nepadoties kārdinājumam, bet apliecināt Viņa vārdu: esi Mans liecinieks cilvēku priekšā, un Es tevi apliecināšu Sava Debestēva priekšā!

Apliecini Jēzus vārdu, jo nav glābšanas nevienā citā!