Jēzus Kristus augstais priesteris

Tas ir kristīgās ticības patiesais kodols. Mēs mācam un ticam, ka “Viņš jau savu paša Dēlu nav saudzējis, bet to par mums visiem nodevis nāvē” (Rom.8:32).

Tas attiecināms uz visu pasauli, visiem cilvēkiem (1.Jņ.2:2), šo mācību var pieņemt vienīgi ticībā (Rom.4.23-25). Sv Pāvils runā par šo mācību, sakot: “Negribēju neko citu zināt, ka vien Jēzu Kristu un to pašu Krustā sistu” (1.Kor.2:2),

Tam pamatā ir doma, ka ir ticis aizskarts Dieva taisnīgums un patiesīgums. Aizskārējiem ir jāupurē, atbilstoši nodarījumam, lai šķīstītos un nomaksātu parādu. Vecajā Derībā ir spēkā likums: “Bez izliešanas nav piedošanas” (Ebr.9:22). Priesteri veica daudzas upurēšanas darbības, kurās augstais priesteris bija vadošais (3.Moz.21:10-12). Viņam bija divkāršs uzdevums – vadīt upurēšanu un lūgt par savu tautu. Upuri bija redzama vēsts tautai par Dieva žēlastību un žēlsirdību, bet tie arī atgādināja par to, kam jānāk, proti, par Mesiju (1.Kor.10:1-4).

Tādējādi Vecās Derības laikā cilvēki varēji paņemt Dieva apsolījumus ticībā “Jo, tanī stāvēdami, tēvi ir saņēmuši liecību” (Ebr.11:2). Otrs augstā priestera uzdevums bija lūgt par savu tautu. Dažādi augstie priesteri darīja to atbilstoši katrs savām spējām. Bet, pat ja viņi ar savu labo gribu un pūlēm panāca rezultātu, tiem nācās arī pašiem sevi iekļaut grēcinieku pulkā, par kuriem tie lūdza un upurēja. Viņu darbība nebija noslēgta: ja kāds aizgāja, tā vietu. ieņēma pēctecis.