Prāta Vētra: Tavas mājas manā azotē

Un tie abi – cilvēks un viņa sieva – bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.

Kaut uz vienu dienu, kaut vai tikai uz vienu
Met mūs uz zemes tālu vai vistālāko galu,
Kur var klāties plāni, ja nepieklājīgs,
Bet citādi dzīve kā kamīns mājīgs.

Uz manas ielas
Nav ne mājas, ne sienas,
Nav pat vietas vārtrūmē, bet zini,
Mīļā, tavas mājas manā azotē.

Kaut uz vienu dienu, kaut vai tikai uz vienu
Dod savas drēbes man, lūk, tev manas un
metam tās prom.
Divi kaili, bez pasēm un tituiem – vīrs un sieva
Viss kā pirms Kristus, es – Ādams
un tu – mana Ieva.
Vēl viens mirklis un tu aizlido, es tevi redzu,
bet nezinu, kurp tu klejo
“Zāle” vai aeroplāns, stikla acīm
tu lūdz mani dejot.
Lai tā būtu – šī deja ir pēdējā, es aizveru acis,
mēs krītam lejā,
Debesjums, debesjums, šo dienu
zeme iztiks bez mums.