Jezus, prieks par priekiem [397]

Jezus, prieks par priekiem, Kas par maniem grēkiem
Noskumst dažu reiz’,
Tev es domu slavu, Ka es vesels stāvu,
Mans uzturetajs!
Ka tu man ar žēlošan’ Palīdzejs no dažām bēdām,
Mokām un sirds-ēdām.

Kad es esmu mokās, Tavas mīļās rokas
Gribu saturēt;
Guledams vaj iedams, Vaj ar priekā diedams,
Tevi pieminēt.
Tevi teikt negribu beigt, Tev es došu pateicību
Par to palīdzibu.

Raudadams es saucu, Raudadams es kaucu
Sirdī mocijies,
Raudot man bij jāsūdz, Ceļos man bij jālūdz;
Atkal celdamies
Gāju turp un gāju šurp, – Sirds bij grūta savās bēdās,
Dienās, naktīs ēdās.

Kad sirds tev nejute, Tad atvērās mute
Gauži gauzdamies:
Nedz, Kungs manas mokas, Sniedz man savas rokas,
Citad’ grimstu es.
Bet tad tu ar mīļu prāt’ Manim rādijs kā tu strāda
Un par mani gāda.

Es gan esmu ticigs, Bet kā graudiņš niecigs
Sijāts vētelī
Caur to ienaidnieku, Kas ar vilt’ un spēku
Nomāc dvēseli;
Tomēr man bij ticib’s gan, Citadi nebūtu lūdzies,
Nedz tev grēkus sūdzejs.

Nu, tu prieks par priekiem, Kas par maniem grēkiem
Noskumst dažu reiz’, –
Tev es domu slavu, Ka es vesels stāvu,
Mans uzturetajs!
Ka tu man ar žēlošan’ Palīdzejs no dažām bēdām,
Mokām un sirds-ēdām.