Vai var paslēpties no Dieva?
Un Dievs Tas Kungs sauca cilvēku, sacīdams: “Kur tu esi?” [1.Moz.3:9]
Tā ir pirmā reize, kad Dievs virs zemes aicina grēcinieku un tas tiek modināts uz atgriešanos. Tas Kungs vispirms padara viņu nožēlas pilnu, jo, kā Luters saka, vārdi “Kur tu esi?” ir bauslības balss sirdsapziņā. Tie ir domāti, lai pārliecinātu grēcinieku par to, ka tas ir kritis un nelaimīgs. Jo neviena radība nav Tam Kungam neredzama, bet viss ir atklāts un kails Viņa acīm.
Un tomēr Tas Kungs aicina: “Ādam, kur tu esi?” Viņš grib sacīt: “Es esmu nācis tev vaicāt, kā tev klājas. Nāc un atbildi Man, par ko tu esi kļuvis. Kur tagad ir brīnišķīgais Dieva tēls, kas tev bija dots, lai valdītu pār visu zemi? Vai tu domā, ka Es neredzu? Tu slēpies no Mana vaiga. Bet kur tu liksies?” Tāds ir Tā Kunga jautājums. Tādēļ Ādams tūdaļ nāk, lai izskaidrotos.
Ikviens grēcinieks sapratīs šo Dieva aicinājumu: “Kur tu esi?” Šis piemērs attiecas uz jebkuru vēstures periodu un visiem Ādama bērniem. Pirmkārt, tas ir tēvišķs aicinājums ticīgajiem, kad tie aizmirsušies. Pat mazi bērni, kad tie grēkojuši, bieži dzird šo balsi savā sirdī: “Ko tu esi izdarījis?” un tas notiek tikmēr, kamēr labā Gara balss nav apklusināta un viņu ausis nav padarītas kurlas ar trokšņainajām kārībām un tukšību.
Bet šis nebeidzamais – “Kur tu esi?” – ir īpašs sauciens, ko visi ticīgie sajūt ik dienas. Kad, piemēram, tie zaudē savaldīšanos, grēko un aizmirstas, tad tūlīt nāk šis nepatīkamais sauciens: “Kur tu esi? Ko tu esi izdarījis?” Tas atskan, kad tiem iznācis sapīties ar iznīcības bērniem. Un, kad viņi ir piedalījušies tukšās runās dēļ vēlmes izpatikt vai bailēs no cilvēkiem un vārdos vai darbos nolieguši savu Kungu, tie tūlīt attopas no Pestītāja caururbjošā skatiena.
Gluži kā Jēzus toreiz paskatījās uz Pēteri. Un šis skatiens sirdij jautā: “Kur tu esi? Ko tu esi izdarījis?” Tā ir mūsu Drauga dunka, kas iedunkā mūs uz atgriešanos. Tā ir pieredze, ko neatsver visas pasaules zelts! Un bēdas tam kristietim, kas savā sirdī vairs nedzird šos saucienus un nejūt šos skatienus!
Otrkārt, tas ir modinājuma sauciens garīgi mirušajiem, kas dzīvo bez Dieva šai pasaulē. Grēka, tukšības un pasaulīgā prieka dārza vidū viņu sirdīs bieži skan aicinājums: “Kur tu esi? Tev neklājas labi. Tev vajadzīga atgriešanās un grēknožēla.” Kad viņi reiz ir tikuši atgriezti pie Tā Kunga, tie apliecina, ka jutuši šo aicinājumu jau ilgāku laiku un Tas Kungs viņus meklējis. Viņi apliecina, ka bieži tikuši traucēti grēka baudās.
Īpaši “dienas vēsumā”, kad baudījums ir beidzies un tie nonāk vientulībā vai atlikušajā nakts daļā, viņu sirdī ir aicinājums: “Kur tu esi?” Vai viņi dzird Dieva vārdu sprediķī vai grēksūdzē vai kad pie Svētā Vakarēdiena galda viņi gatavojas nākt Dieva vaiga priekšā, tad bieži nāk šis atgādinājums par grēkiem, aicinājums nožēlot grēkus un atgriezties: “Kur tu esi? Laiks steidzas prom. Kad tu atgriezīsies?”
Un, kas nav pilnībā atgriezies, tam jāzina, ka viņam vienalga reiz būs jāstājas Dieva vaiga priekšā, vai tas vēlas to, vai ne. Reiz – agrāk vai vēlāk, laikā vai mūžībā – ikvienam cilvēkam būs šis aicinājums, kas ies tam caur kauliem un smadzenēm: “Kur tu esi? Ko tu esi darījis?” Nevienam grēciniekam nav iespējams izbēgt no visvarenā, svētā Dieva. Te nav nekādu šaubu. Dievs gan var, uz laiku klusējot, atlikt Savu sodu, it kā vispār neredzētu tavus grēkus. Tomēr reiz tu dzirdēsi Viņa balsi.
Un, kā iepriekš sacīts, tas attiecas uz visiem pasaules laikmetiem un visiem Ādama bērniem. Ikvienam ir jānāk Dieva priekšā ar saviem grēkiem tagadējā laikā, vai arī tam būs jāsastop Dievs mūžībā. Lietas būtība ir šāda: mēs visi esam grēcinieki un mūsu starpā nav nekādas atšķirības. Pēc bauslības sprieduma neviens cilvēks nevar tikt izglābts.
Atšķirība ir vienīgi tā, ka daži vairās no Dieva un paliks šķirti no Viņa mūžībā. Viņi nemeklē un nesaņem žēlastību, kā Kristus saka: “Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni” [Jņ.3:19]. Turpretī, ja mēs nākam pie gaismas un mūsu grēki top izlīdzināti ar Dievu, tad viss tiek vērsts par labu, pat ja mēs būtu visbriesmīgākie grēcinieki.
Tas Kungs saka – un mums jāņem šie vārdi pie sirds: “Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna” [Jes.1:18].
Mateja evaņģēlija 18.nodaļā Kristus saka, ka ķēniņš pieprasīja savam kalpam atskaitīties un tas viņam bija parādā desmit tūkstošus talentu. Bet, kad viņš nāca ķēniņa priekšā, krita viņa priekšā ceļos un lūdza, viņa parāds tūdaļ tika atlaists. Tādā pat veidā Tas Kungs grib izturēties pret mums, aicinādams uz norēķinu.
Ieskaties