Divi dažādi viedokļi par cilvēku

Mūsdienās ļoti populārs ir ieskats, ka viss ļaunums un samaitātība nāk no ārpuses, piemēram, no dažiem sliktiem cilvēkiem vai sliktas ietekmes sabiedrībā, “vides” vai “struktūrām”. Pats par sevi saprotams, ka tad, ja šādas ietekmes nebūtu, cilvēks būtu un paliktu labs. Jēzus mums māca pavisam ko citu: “No sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas sagāna cilvēku” (Mt.15:19-20). Šie nav no Jaunās Derības konteksta izrauti vārdi. Tie ir saskaņā ar pārējo Bībeli: “Cilvēka sirds tieksmes (jeb “sirds iztēle”) ir ļaunas no mazām dienām” (1.Moz.8:21).

Protams, šādu ieskatu bieži pārprot un nepareizi izmanto zināšanu un pieredzes trūkuma dēļ. Šiem vārdiem galvenokārt ir divējs nolūks: atklāt cilvēka garīgā stāvokļa cēloņus, t. i., mūsu nespēju palīdzēt pašiem sev un būt sevis atpestītājiem, un tajā pašā laikā vest mūs atpakaļ pie vienīgā glābšanas ceļa – mūsu Kunga un Pestītāja. Vienā ziņā tieši tāds ir bauslības uzdevums: tā ir “aizbildne” līdz brīdim, kad nāk Kristus (Gal.3:24). Pēc visām šīm pārdomām mums jāpatur prātā arī paša Kristus teiktais, ka cilvēkā ir arī daudz kā laba – gan ticīgajos, gan neticīgajos -, piemēram, labestības un taisnīguma izjūta. Tāpēc Jēzus var teikt arī tiem, kas Viņam netic: “Kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?” (Lk.12:57), un: “Jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas” (Mt.7:11).

Šeit mēs saskaramies ar būtisku kristīgās mācības iezīmi. Ja mēs to nesaprotam vai cenšamies apiet, mēs nespējam saprast arī daudzas citas lietas, turklāt apdraudam vai upurējam daudz ko citu kristīgajā mācībā par ticību un ētiku. Šī pamatiezīme ir iedzimtais grēks. Šis jēdziens apzīmē cilvēka iekšējo samaitātību, ko izraisījusi pirmā grēkā krišana (1.Moz.3).

Iedzimtais grēks ietekmē mūs visus; tas paliek mūsos un ar mums visu dzīvi. Pret to var cīnīties, bet šīs dzīves laikā tas nav pieveicams vai iznīcināms. Tas piedzīvo sakāvi tikai ticīgā kristietī un arī tad tikai caur svēto “nāvi Kristū”.

Cilvēka samaitātība nebija cilvēciskās dabas sastāvdaļa pirmās radīšanas laikā. Samaitātība ienāca pasaulē tikai pēc radīšanas. Šī apgalvojuma pierādījums ir pats mūsu Kungs Jēzus Kristus. Viņš pieņēma to cilvēcisko dabu, kura tika radīta pašā sākumā un kādai tai bija jāpaliek. Viņš negrēkoja. Viņam nepiemita iedzimtais grēks. Viņš bija “cilvēcisks” tā, kā tam bija jābūt, un tāpēc nevarēja būt grēcinieks (Rom.8:3; Fil.2:6). Cilvēks tika radīts cilvēcisks, bez grēka, kas viņu vēlāk piemeklēja pirmo grēcinieku dēļ. Ar šiem apgalvojumiem mēs raksturojam gan mūsu kā grēcinieku stāvokli, gan mūsu iespēju tapt izglābtiem un sākt dzīvot jaunu, citādu dzīvi caur Kristu, kuram bija jāatjauno cilvēks.

Cilvēka pirmā grēkā krišana atstāja negatīvas sekas. Pirmkārt – cilvēka izpratne par labo un slikto tika iedragāta un kļuva neskaidra. Tomēr, neskatoties uz to, cilvēkam vēl piemīt diezgan daudz zināšanu un varas: viņš labi tiek galā ar pasaules darīšanām, viņam veicas filozofijā, valstvadībā, biznesā, utt., pat “garīgajā sfērā” un “labos darbos”, kā viņam pašam šķiet. Pēdējos viņš tomēr saprot pa savam, ja tie tiek atstāti paša ziņā. Kopumā vērtējot, viņš kļūdās, jo nespēj veidot īstas jeb pilnīgas attiecības ar Dievu. Pateicoties savam iedzimtajam naidam pret Dievu, cilvēks izturas pret Viņu ar aizdomām, mēģina pretoties Viņa darbiem un dod priekšroku savu paša mērķu sasniegšanai, arī “garīgajā sfērā”. Cilvēkā pašā nav brīvības mīlēt Dievu vai pildīt Viņa gribu. Viņš var domāt un apgalvot, ka tā ir, bet tas nav tiesa, tāpēc ka savā dziļākajā būtībā – sirdī, dvēselē un prātā – cilvēks ir pamatīgi iedragāts. Viņš ir vainīgs, viņš ir grēcinieks. Tomēr atkal jāsaka: šie vārdi jāattiecina uz viņa attiecībām ar Dievu. Pasaulē, sabiedrībā cilvēks var izskatīties citādi, sasniegt labus, dižus mērķus, taču viņa stāvoklis Dieva priekšā ir – grēcinieks, līdz viņam citu stāvokli nepiešķir ticība uz Jēzu Kristu.