Mēs ticam daudz par daudz

Mēs ticam visam, mēs ticam pat daudz par daudz – mēs ticam varai, mēs ticam mums pašiem, mēs ticam citiem cilvēkiem. Mēs ticam cilvēcei. Mēs ticam mūsu tautai, mēs ticam mūsu reliģiskajai kopībai, mēs ticam jaunām idejām, bet mēs pāri tam visam Vienam neticam – Dievam.

Un šī ticība Dievam mums atņemtu ticību visām citām varām, darītu to neiespējamu. Kurš tic Dievam, tas šajā pasaulē netic nekam citam, jo viņš zina, ka tas sabrūk un paiet, bet viņam arī nav nepieciešams ticēt nekam citam, jo viņam ir Tas, no kā viss nāk un kura rokās viss atrodas.

Mēs zinām uzvaras, kuras izcīna cilvēks, kurš patiešām tic pats sev, kurš tic kaut kādai varai vai šīs zemes idejai tā, ka pilnībai tai atdodas un dzīvo tai, un iespēj pārcilvēcisku un neiespējamo, un cik gan lielākas uzvaras būtu tam, kura ticība nav tikai subjektīvs fantoms, bet gan pats dzīvais Dievs. Jēzus brīnumi, Jēzus darbība nebūtu, ja nebūtu viņa ticība.

Ticība nozīmē uzticēties un uzdrošināties bez nosacījumiem.