Kā izpatikt Dievam?

“Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” [1.Moz.4:6-7]

Kamdēļ Dievs rīkojas tik netaisni, ka viena upuri Viņš uzlūko, bet par otra pienesumu neliekas ne zinis? Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri, bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Kā gan lai cilvēks izzina, kad un kādu upuri Dievam vislabāk patiktos no cilvēka saņemt?

Vai gan būtu tā, ka gana darbs būtu vairāk cienījams par zemnieka pienesumu? Varbūt dzīvnieka upuris ir augstvērtīgāka prece par to, kas no zemē sētās sēklas izaudzis? Bet varbūt, ka Dievam ir kāda īpaša pienesto upuru vērtēšanas skala???

…Kā, gan cilvēkam iespējams izzināt Dieva dabu? …Bet varbūt, ka Dievs nemaz nevēlas, lai mēs viņam mēģinām izpatikt? …Vai gan Dievs nezina, kas patiesībā darās cilvēka sirdī?

Ja paši esam aizmirsuši (tā it kā nemaz to nebūtu zinājuši), ka esam grēka lāsta skarti grēcinieki, tad tiešām reizēm var šķist, ka Dievs ir netaisns. Ja mēs paši sevi domās, vārdos un darbos redzam kā taisnus, tad ikviens, kurš mums stāstīs par mūsu netikumiem, kaitēm un vainām šķitīs kā netaisns melis. Bet ja kāds vēl iedomātos mūsu grēku uzrādīt un pierādīt atsaucoties uz Rakstiem, tad drīzāk gribētos secināt, ka viņš kaut ko ir pārpratis izzinot Dieva vārdu.

Vai mēs gribam izaicināt Dievu apzināti darot ļaunu pret Dievu? Vai mēs gribam izaicināt cilvēkus atklāti uzrādot, ļaunumu cilvēkos? Vai nav tā, ka labu gribēt mums ir dots, bet mēģinot labu darīt sanāk ļauns [Un mēģinot piedzīt savu greizo dabu sabiedrības noteiktajām normām, mēs aizliedzam patiesību (to cik ļauni patiesībā esam)]?

Kam tu ar savu māksloto tikumu mēģini iztapt? …Kuru tu par visām varītēm centies krāpt? …Kam dēļ tu reiz nenāc pie atziņas, ka stulba un lieka ir tāda cenšanās, jo patiesībā takš nevari vienlaicīgi piemuļķot visus… [Jaukais pieklājības priekšautiņš vienmēr ir par mazu, lai ar to apsegtu visu nešķīstību], tā ka liekulības plikumi aizvien rēgojas pret citiem, pret sevi vai pret Dievu]!

Un te nu ir jāierauga, ko tad patiesībā Dievs no mums sagaida. Vai rituāli pareizi sagatavotu un pasniegtu (Kaina) pateicības upuri, vai sagrauztu (Ābela) sirdi par nevainīgi nokauto upura jēru?

Sirdi Dievs uzlūko, sirdi, jā patiesi, ne tavus (liekulībā vai patiesā grēka atziņā darītos) darbus, bet tavu sirdi, ar kādiem tu tos nes Dieva priekšā. Dievs no tevis neprasa vairs nekādu upuri, kā vien ticību, ka Kristus Jēzus ir pilnīgs upuris, dots visu tavu grēku izpirkšanai.

Tu esi, Kungs mans labais gans, man netrūks labuma,
tu mani zaļās pļavās ved, pie dzidra avota.
Tu pildi manu dvēseli ar prieku brīnišķu,
man galdu klāj pat tuksnesī, cik labs, gan esi Tu.
Ja nāves ēnas ielejā šī dzīve būtu man,
nav baiļu vairs, ja tuvumā man Tava balss vēl skan.
Ļauj visu mūžu atrasties, Kungs tavā tuvumā,
un lai Tavs nams, ak Kungs un Dievs ir mana mājvieta (393).