Kas ir neticība

Mums ir kārtīgi jāapsver, kas ir neticība. Pirmām kārtām, tā ir Dieva augstās žēlastības nicināšana, Viņa lielās laipnības zaimošana, Viņa žēlsirdības dāvanas, vienpiedzimušā Dēla, atraidīšana. Un, otrām kārtām, tā ir vienīgā pestīšanas līdzekļa atmešana, kas ir īpašais Dieva dotais upuris par mūsu grēkiem.

Savā sirsnīgajā žēlastībā Dievs ir apžēlojies par mūsu postu un nelaimi un devis mums Savu vienpiedzimušo Dēlu par Glābēju. Viņš nāca un kļuva mūsu Brālis, Viņš tapa cilvēkbērns un upurēja visu, kas Viņam bija, Savu taisnību, dzīvību un asinis par mūsu glābšanu. To visu tu zini, bet arvien pret Viņu esi vēss un vienaldzīgs.

Tu Ziemsvētkos svini Viņa dzimšanas dienu, lasi, klausies un dziedi par Bērnu silītē tu svini Viņa ciešanu un nāves dienu, lasi un klausies par Viņa asins sviedriem, Viņa spīdzināšanu, kronēšanu ar ērkšķu vainagu, Viņa roku un kāju caururbšanu, tu redzi Viņu paceltu starp diviem laupītājiem, tu dzirdi Viņa neremdināmo moku saucienu un tu zini, atzīsti un dziedi, ka tas viss ir noticis tavu grēku dēļ un tevis labā, tu ej Svētā Vakarēdiena un svini Viņa nāves piemiņu. Un tomēr, par spīti tam visam, tu paliec tikpat auksts un miris savā sirdī un domās, kas pilnas ar tukšību, grēku un nepaklausību pret tavu žēlsirdīgo Pestītāju.

Vai tiešām tu brīnies par to, ka esi pelnījis pazušanu? Vai tu brīnies, ka Dieva dusmas deg kā no elles apakšas par tik biedinošu nepateicību pret Viņa mīļotā Dēla kaismīgo mīlestību un rūgtajām ciešanām, par tik vēsu Dieva lielās mīlestības nicinājumu un noraidījumu?

Mārtiņš Luters savā apcerē par Kristus ciešanām raksta:

“Cilvēks, kuru tas neaizskar un neaizkustina, ir cietāks par kramu, dzelzi un akmeni. Taču pa-saule iet savu gaitu un nepavisam to neņem pie sirds, tā paliek vienaldzīga, auksta un nepateicīga, nicinādama tik lielu dārgumu. Tādēļ notiek tā, ka mūsu Kungs Dievs tādus cilvēkus pamet, tie atkāpjas arvien tālāk un tālāk un mūsu Kungs Dievs dara taisnību, sacīdams nepateicīgajai pasaulei: “Ja tu nevēlies ievērot Manu lielo mīlestību, ka Es tik tēvišķi un sirsnīgi esmu tevi apmeklējis un Savu mīļoto Dēlu nodevis tik lielās mokās, tad arī Es tevi vairs nevēlos redzēt. Ja tu nejautā, ko Es esmu darījis, tad arī Es pēc tevis vairs nejautāju. Ja tev nerūp Mans Dēls Jēzus Kristus, tad ņem tā. vietā. Barabu, jā, ņem pašu velnu!””

Ja reiz tu esi tik vēss, ciets un nepateicīgs un tev nav ne mazākā prieka par Kristu, ja tu nicini visu Viņa žēlastību un mīlestību, tad arī nebrīnies, ka Dievs tev mierīgi ļauj iet savu ceļu uz pazušanu. Apustulis saka: “Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas, diviem vai trīs lieciniekiem liecinot. Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām un derības asinis, ar ko viņš svētīts, turējis par nesvētām un žēlastības Garu nievājis” (Ebr.10:28-29).

Redzi, kāda ir neticības būtība — tā ir visu citu grēku māte. Kas netic Kristum, tas ir atrauts un atsvešināts no Dieva un tam nav patiesas mīlestības, mierinājuma un labprātības pret Dievu un Viņa gribu. Tas dzīvo vai nu kā vergs bailēs, vai arī iedomās par saviem nopelniem tas sev piemēro Dieva vārdu tā, kā to dara liekuli un darbu svētuļi:

“Un tam līdzi seko visa velna svīta un elle ar tās neticību.” (Luters)

Tomēr tas vēl nav patiesais iemesls, kāpēc neticība nes sev līdzi pazušanu. Patiesais iemesls ir tas, ka neticība noraida žēlastību, netic Kristum, nepieņem upuri par grēku, paliek Dieva tiesa – un savos grēkos. Kā saka “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības bet pēc nopelna” (Rom.4:4).