Bīties, mīlēt un paļauties

Pirmais bauslis: “Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.”

Sacīdams šos vārdus, Dievs vispirms rūpējas nevis par Savu godu, bet par cilvēka labumu. Viņš brīdina ikvienu no nepareizas attieksmes pret Sevi, kura dezorientē cilvēku, viņa vērtību sistēmu un atņem cilvēkam brīvību. Šeit mums jāatceras, ka rietumu pasaulē brīvības izpratne ir mantota drīzāk no grieķu filozofiem nekā no Israēla praviešiem. Grieķu izpratnē brīvība nozīmēja, ka cilvēka rokās atradās kontrole pār lietām, spēkiem un varām, turpretī jūdu izpratnē, kas nāk no Vecās Derības rakstiem, visas šīs lietas kontrolē Dievs. Tādēļ saskaņā ar Svētajiem Rakstiem brīvība ir cieši saistīta ar paklausību Dievam. Paklausība savukārt ir saistīta ar Dieva vārdu un burtiski nozīmē šā Vārda klausīšanos. Būt brīvam tātad nozīmē: nevis kontrolēt visas lietas, bet gan klausīties uz dzīvības devēju – Radītāju un Kungu – un paklausībā viņam īstenot un piepildīt savu brīvību. Citiem vārdiem, klausīties nevis uz citiem dieviem, bet uz vienīgo, patieso Dievu, ļaujot tikai Viņa vārdiem ienākt un valdīt cilvēka sirdī, dvēselē un prātā. Šī brīvības izpratne ļoti skaidri ir izteikta Jēzus vārdos: “Ja jūs paliekat Manos vārdos.. jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:31–32)

Bet, kas tad ir šie citi dievi, no kuriem cilvēks tiek sargāts pirmajā bauslī? Pašā bauslī nav dots citu dievu uzskaitījums, vienīgi vārds “dievi” daudzskaitlī norāda, ka elkdievības formu ir daudz. Svarīgi tomēr ir izprast un iegaumēt, ko Raksti saka par citiem dieviem. Tās ir vairākas lietas: ebreju vārds achērīm, kas latviski ir tulkots “citi” burtiski nozīmē “pēc”. Tātad šie dievi ir “pēcdievi”, proti, dievi, kas ir Viņa atdarinājums un radīti pēc vienīgā un patiesā Dieva. Patiesībā tiem nav nekā kopīga ar Dievu, un viņu nolūks ir attālināt cilvēku no īstā Dieva, tāpēc 81. psalma 10. pantā šie dievi ir nosaukti par “svešiem dieviem”, kas pēc savas būtības nemaz nav dievi (Gal. 4:8). 5. Mozus grāmatā 32:17 šie dievi ir nosaukti arī par “jauniem dieviem”, tādiem, kurus tēvi agrāk nav pazinuši un pielūguši, kuri ir pieņemti pretēji Dieva vārdam un iedibinātajai dievkalpošanas kārtībai. Tātad izteikums “citi dievi” jāsaprot kā sveši, blakus patiesajam Dievam un pēc patiesā Dieva radīti – viltoti, neīsti, jauni dievi.

Tas, ka Dievs brīdina no šo dievu turēšanas Viņa priekšā, vispirms nozīmē to, ka ir aizliegta elkdievība, kas vienlaikus godinātu patieso Dievu ārēji un arī citus dievus. Dievs vēlas, lai vienīgi Viņš tiktu pielūgts kā Dievs, un nosoda gan Viņa noliedzējus, gan svārstīgos un remdenos (1. Ķēn. 18:21; Jņ. atkl. 3:15). Tāpat, kā ir aizliegta ārēja elkdievība, ir aizliegta arī iekšēja, sirds elkdievība, kas novēršas no Dieva un pieķeras šīs pasaules lietām. Tātad vislielākā elkdievība ir tā, ja cilvēks par visu labo pateicas kādam citam cilvēkam, piemēram, Budam vai Muhamedam vai kādai cilvēku izdomātai dievībai. Otrs, rafinētāks elkdievības veids ir sirds elkdievība jeb paļaušanās uz savām spējām, citiem cilvēkiem, naudu un citām radītām lietām. Cilvēkiem šāda smalka elkdievība bieži šķiet vislielākā dievbijība un gudrība, bet Dievs arvien to uzskata par apgrēcību un muļķību. Svētība nekad nenāk no radītām lietām – varas, goda, slavas vai paša cilvēka, bet tikai un vienīgi no Dieva. Dievs nepieļauj, ka radītas lietas novērš cilvēku no Viņa un pirmajā bauslī brīdina no nepareizas vērtību sistēmas, kas radītas lietas stādītu augstāk par pašu Radītāju. Tādējādi ne tikai tiktu laupīts Dieva gods, bet arī pats cilvēks tiktu bezcerīgi dezorientēts.

Lai būtu vieglāk pazīt šā baušļu pārkāpumus, apskatīsim vispirms pirmā baušļa aizliegumus un pēc tam raksturīgākās pozitīvās prasības.

Nosodīti – kā pirmā baušļa pārkāpēji – ir visi, kas netic vai šaubās par Dieva eksistenci. Tāpat arī visi tie, kas neatzīst Dieva Trīsvienību, izdomā savus dievus vai netic, ka Jēzus Kristus ir vienīgais Pestītājs. Pirmajā bauslī Dievs brīdina cilvēkus no veltīgas paļaušanās uz sevi un maldīgas cerības, ka Dievs atstās viņa grēkus nesodītus. Bieži pirmā baušļa neievērošanas pamatā ir bailes no cilvēkiem. Bailes, ka viņi izturēsies pret mums ļauni, atstums vai izsmies. Šādas bailes Dievs uzskata par grēku. Viņš nosoda arī visus maģijas praktizētājus un ikvienu, kas bez Dieva vārda pats izdomā dažādus reliģiskus jauninājumus. Nosodīti ir arī cilvēki, kas radītām lietām piedēvē Dieva godu. Nosodīts ir naids pret Dievu, nepateicība un nepaklausība Dievam, mīlot baudu vai mantu vairāk nekā Dievu. Pirmā baušļa pārkāpums ir arī izmisums un paļāvības trūkums uz Dievu, meklējot palīdzību veidā, kādu Dievs ir aizliedzis. Nosodīta ir liekulība un izlikšanās par kristieti pašlabuma dēļ, kā arī paļaušanās uz paša gudrību un spēkiem, neatzīstot savu vājumu un nemeklējot palīdzību pie Dieva. Arī Dieva kārdināšana, izaicinoša rīcība un kurnēšana pret Dievu ir nosodīta pirmajā bauslī.

Bez iepriekš minētā šā baušļa sakarā ir nepieciešama vēl kāda piezīme. Bieži ir dzirdami apgalvojumi, ka Dievs ir viens un nav būtiski kādā veidā katrs cilvēks Viņu pielūdz. Taču šāds viedoklis ir pretrunā ar Dieva vārdu, un patiesībā tas nav arī jauns. Jau laikā, kad Romas impērijā kristietība no vajātas reliģijas ieguva oficiālu statusu, Romas senāts vērsās pie imperatoriem ar lūgumu atstāt katram izvēles brīvību – pieņemt kristietību vai palikt pie saviem senču dieviem. Orators Simahs citu argumentu starpā izteica šādas domas: Dievs ir bezgalīgs un neizmērojams, tāds, kura būtība nav pilnībā izprotama. Tādēļ būtu taisnīgi ļaut Viņu pielūgt dažādos veidos, kā katrs cilvēks Viņu saprot un uztver. Viens no pirmajiem baznīcas vēsturniekiem Eisebijs raksta, ka imperators Maksimīns ir ņēmis vērā šo ieteikumu un izdevis pavēli, ka ikviens cilvēks var izvēlēties veidu, kā pielūgt Dievu. Protams, no šodienas perspektīvas šāda toleranta laicīgās varas attieksme pret reliģiju ir visnotaļ apsveicama, taču tas nebūt nenozīmē, ka Simaha argumenti bija pareizi. Apustulis Pāvils nepārprotami apgalvo, ka pagāni “upurē ļauniem gariem un ne Dievam” (1. Kor. 10:20). Tātad Svētie Raksti māca, ka nav vienalga, kādā veidā Dievu piesauc un godina. Taču, tā kā jautājums par kristietību un citām reliģijām mūsdienās ir ļoti aktuāls, tad pirmā baušļa sakarā tas mums jāapskata nedaudz plašāk.

Vispirms ir jāatzīst, ka kristiešu vidū diemžēl nevalda vienprātība par to, kā baznīcai vajadzētu attiekties pret citām reliģijām un reliģiski filozofiskajām sistēmām. Tomēr, kā pareizi norāda reliģiju vēstures pētnieks Dž. Breisvels, tad, ņemot nopietni dievišķo atklāsmi Jēzū Kristū, jāatzīst, ka Dievs tiesās visas reliģijas, ieskaitot kristietību, saskaņā ar Jēzus dzīvi un mācību. Šo domu turpina ievērojamā luterāņu dogmatiķa Franča Pīpera pirmajā brīdī pārsteidzošā atziņa, ka patiesībā pastāv tikai divas reliģijas – bauslības jeb likuma reliģija, kas cenšas iegūt Dieva labvēlību ar paša cilvēka darbiem, un Evaņģēlija jeb žēlastības reliģija, kas paļaujas uz vietniecisko Kristus pestīšanas darbu, ko Viņš veicis visu cilvēku vietā. Tādējādi F. Pīpers secina, ka visas nekristīgās reliģijas ir jānoraida, jo tikai kristīgā reliģija sniedz cilvēkiem pestīšanu, bet “visas citas pamet to tumsībā un velna varā”. Šī F. Pīpera atziņa ir patiesa, jo balstīta Svētajos Rakstos, un to apstiprina arī reliģiju vēsturiskā pētniecība.

Apustuļu darbu grāmatā Pēteris apliecina, ka pestīšana iespējama tikai Jēzū, “jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap. d. 4:12). Un apustulis Pāvils kategoriski apgalvo, ka pagāni “upurē ļauniem gariem un ne Dievam” (1. Kor. 10:20). Tomēr Pāvils arī atzīst, ka pagāniem ir zināšanas par Dievu un ir pazīstama Dieva griba (Rom. 1:19–20 un 2:15). Un tas mums palīdz saprast jautājuma būtību.

Lieta ir tāda, ka pat visa kristīgā baznīca kopā nezina pilnīgi visu par Dievu un cilvēka dzīvi. Taču ikviens kristietis zina pilnīgi visu, kas nepieciešams cilvēka pestīšanai, un šajā ziņā Kristus Evaņģēlijs ir unikāls. Tas nebūt nav pārspīlējums. Sava evaņģēlija sākumā apustulis Jānis norāda, ka “bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu” (Jņ. 1:17). Mēs varētu piekrist, ka bauslība jeb tas, ko Dievs grib, lai cilvēks dara, zināmā mērā atklājas arī hinduistu, budistu un citām reliģijām piederošo, pat ateistu sirdsapziņās. Taču tas, ko Dievs grib, lai cilvēks tic, atklājas un tiek dāvāts vienīgi caur Dieva Dēla Jēzus Kristus Evaņģēliju.

Šeit būtu jāņem vērā arī apustuļa Pāvila vārdi, ka “visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā”, tas ir, Kristū (Kol. 1:19). Turklāt dievišķās pilnības atklāšanās galvenais nolūks bija nevis sniegt jaunu informāciju, kas vēl nebūtu zināma, bet “lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru – gan debesīs, gan virs zemes. Arī jūs, kas kādreiz bijāt atsvešinājušies un ienaidā ar Dievu sava sirdsprāta un ļauno darbu dēļ, Viņš tagad salīdzinājis, Savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā” (Kol. 1:20–22). Tātad Jēzus Kristus cilvēku vēlas glābt nevis no zināšanu trūkuma, bet no cilvēka dabas samaitātības. Bībele nenoliedz, ka arī citas reliģijas kaut ko zina par Dievu, bet norāda, ka jautājuma būtība slēpjas kaut kur citur nekā zināšanās vai to trūkumā. Problēma ir tā, ka cilvēka prāts sniedz tiem pietiekamu informāciju par to, kā jārīkojas, bet cilvēki nespēj saskaņā ar šīm zināšanām dzīvot. “Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru,” atzīstas Sv. Pāvils (Rom. 7:19). Tātad kristīgā ticība māca, ka cilvēkam ir vajadzīgas nevis kādas jaunas garīgas zināšanas, bet, pirmkārt, piedošana, jo viņš nepilda to, ko jau zina un, otrkārt, vajadzīga patiesa vēlme un spēks dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu. Pasaules reliģiju pētniecība atklāj, ka šajā jautājumā kristīgā mācība ir unikāla. Reliģiju vēstures pētnieks, Oksfordas universitātes sanskrita profesors Moniers-Viljams raksta, ka, četrdesmit gadus studējot austrumu svētās grāmatas, viņš ir guvis pārliecību, ka tās visas vieno viens motīvs – “pestīšana no darbiem”, bet Bībele “no sākuma līdz beigām ir protests pret šo mācību”. Tātad Bībele un reliģiju vēstures pētniecība apstiprina luterāņu dogmatiķa F. Pīpera atzinumu, ka pastāv tikai divas reliģijas – dažādas pašatpestīšanas reliģijas, kas tic saviem nopelniem un unikālā ticības reliģija, kas tic Kristus nopelnam. Tādējādi, manuprāt, ikviens kristietis varēs piekrist jau minētā Oksfordas profesora Moniera-Viljamsa vārdiem: “Nebūsim akli pret visu, kas ir teicams, patiess un slavējams austrumu svētajās grāmatās, bet mācīsim hinduistiem, budistiem un muhamedāņiem, ka ir tikai viena svētā austrumu Grāmata, uz ko tie varēs paļauties tajā briesmīgajā stundā, kad tiem pilnīgā vienatnē nāksies atstāt šo pasauli. Tā ir tā svētā Grāmata, kas satur īstos vārdus, ko būtu vērts dzirdēt visiem vīriešiem, sievietēm un bērniem, ne tikai mums, kristiešiem, proti, ka Jēzus Kristus ir nācis pasaulē, lai glābtu grēciniekus.”

Pirmā baušļa apskats nebūtu pilnīgs, ja kaut mazliet nepieskartos dažādu tēlu un svētbilžu godināšanas jautājumam. No paša baušļa ir skaidrs, ka Dievs ir noliedzis jebkādu elkdievību, kur cilvēki pielūgtu rokām darinātus tēlus vai dabas spēkus un parādības. Bija noliegta arī dažādu tēlu atrašanās tajās vietās, kur jūdu tauta pielūdza Dievu. Tomēr šis nebija morālais likums (baušļa saturs, kas ir spēkā visos laikos), bet gan ceremoniālais likums, kas attiecās uz jūdu dievkalpojumiem (1. Moz. 28:18 un 31:45; 1. Ķēn. 7:36; 2. Laiku 3:10; 1. Sam. 7:12; 1. Ķēn. 7:36). No Jaunās Derības ir skaidrs, ka Pāvils elku gaļas ēšanu uzskata par neitrālu lietu, kas nav pieļaujama vienīgi tad, ja citos rada apgrēcību (1. Kor. 8:4). Tāpat apgraizīšanu, kas Vecajā Derībā ir cieši saistīta ar cilvēka pestīšanu, Jaunajā Derībā Pāvils sauc par neko (Gal. 5, 6). No tā izriet, ka pirmā baušļa pielikums – “Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes” (2. Moz. 20:4) – daļēji ir morāles likums, kas attiecas uz visiem laikiem un daļēji ceremoniāls likums, kas attiecas tikai uz jūdu dievkalpošanu. Morāles likumi, kas ir saistoši arī Jaunās Derības laikā, ir šādi: ir aizliegti tādi tēli, kas tiek izmantoti pagānu reliģijās, kā arī citi atklāti bezdievīgi tēli, kas ir pretrunā Dieva vārdam; jebkura veida attēli, kas tiek radīti, lai tos pielūgtu; ir aizliegts adresēt savas lūgšanas jebkuram tēlam vai attēlam, tāpat arī uzskatīt, ka kādam tēlam piemīt īpašs svētums vai spēks un ka Dievs kaut kādā veidā ir saistīts ar kādu no tēliem; arī tad, ja tēli, kuru statuss agrāk ir bijis neitrāls, tagad tiek pielūgti, tie vairs nav uzskatāmi par neitrāliem; jāvairās no jebkura attēla vai tēla, kurš varētu rosināt uz elkdievību. Tiesa, baznīcās un mājās ir atļauts lietot gleznas un skulptūras kā ornamentus vai vēsturisku notikumu attēlus, taču jāuzmanās, lai tie nekļūtu citiem par piedauzību. 787. gadā Nīkajas koncilā tika pieņemts lēmums, kas atļāva ne tikai ornamentālu un vēsturisku attēlu lietošanu, bet arī virzīja ļaudis uz attēlu pielūgšanu un godāšanu tādā nozīmē, kāda patiesībā pienākas vienīgi Dievam. Iebildums, ka godāts netiek pats tēls, bet Dievs, kas ir aiz šā tēla, ir nepareizs, jo tad jau šādi apgalvojumi attiektos arī uz pagānu elkiem. Kristus saka: “Velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mt. 15:9) Tādējādi ir skaidrs, ka jebkura pašizdomāta, Dieva vārdā nepavēlēta, dievkalpošana ir nepareiza. Arī apustuļu laikos kristiešu vidū tēli netika pielūgti. Savukārt apgalvojums, ka dažādi tēli cilvēkiem daudzreiz ir palīdzējuši, arī nav vērā ņemams, jo to pašu apgalvo arī pagāni. Raksti brīdina, ka tieši ļaunie gari un antikrists pievils ar brīnumiem un zīmēm (5. Moz. 13:1; 2. Tes. 2:2 un Mt. 24:24). Tātad pirmais bauslis māca, ka baznīcās drīkst būt altāri, zīmējumi, ornamenti, skulptūras, krucifiksi, taču tos nedrīkst pielūgt vai piešķirt tiem reliģiskas godināšanas nozīmi. Aizliegts arī ir pielūgt vai adresēt savus lūgumus eņģeļiem, svētajiem un Jaunavai Marijai. Tāds gods pienākas vienīgi Dievam, kas saka: “Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.” (Jes. 42:8) Tik daudz par pirmā baušļa aizliegumiem.

Pirmā baušļa pozitīvās prasības jeb to, ko Dievs cilvēkam šajā bauslī pavēl darīt, Luters Mazajā katehismā apraksta šādi: “Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu vien paļauties.” Apskatīsim tagad pēc kārtas katru no Lutera lietotajiem trim darbības vārdiem – bīties, mīlēt un paļauties.

Bīties. Saucot sevi par Dievu un cilvēka Kungu, Dievs atklāj, ka viņam pār cilvēku ir vara. Tādējādi, viņš ir tiesīgs izdot pavēles un prasīt paklausību. Dievs atklājas arī kā dusmīgs Dievs, kas soda visus pārkāpējus, un tādēļ no cilvēka tiek prasīta bijība. Ir pazīstamas dažādas spekulācijas par to, vai kristiešiem jābīstas Dievs aiz bailēm no soda vai aiz bailēm pazaudēt Viņa labvēlību un klātbūtni. Ar to tika izšķirtas tā sauktās verga un dēla bailes. Šādas runas nav nopietnas, jo bīties no Dieva soda nenozīmē ne ko citu, kā bīties pazaudēt Viņa klātbūtni un labvēlību. Nav lielāka soda par to, ka Dievs novērš no cilvēka savu vaigu un pamet viņu velna varā. Turklāt sirdsapziņas mokās nav iespējams skaidri izšķirt, kāda veida bailes cilvēkam ir. Tādēļ labāk ir par šādiem jautājumiem vispār nediskutēt. Jāapzinās, ka visi baušļi, sākot ar pirmo, arvien brīdina no grēka un draud ar sodu, radot bailes vecajā grēcīgajā cilvēkā. Bailes, kas rodas, apzinoties savu nespēju pildīt baušļu prasības, liek cilvēkam bēgt un slēpties no Dieva.

Jānoraida arī būtu mēģinājums vārdu bailes aizvietot ar vārdu svētbijība vai godbijība, kā to norāda Luters baušļu nobeiguma vārdu skaidrojumā: “Dievs piedraud sodīt.. tāpēc mums būs bīties no Viņa dusmām un nebūs pārkāpt šos baušļus.” Taču “mums būs” nenozīmē, ka mēs varam. Cilvēks pēc savas vecās dabas bīstas nevis no Dieva, kas var iemest viņa dvēseli ellē, bet gan no velna un laicīgajām nelaimēm, ar ko velns viņam draud. Tātad Luters šeit nelieto vārdu bīties dievbijīgas pielūgsmes, bet gan totālu baiļu un šausmu izpratnē, kas pārņem grēcīgo cilvēku svētās Dieva gribas priekšā. – Cilvēku, kas atklāj, ka viņš nav vis bijies Dievu, kā viņam pienāktos, bet vairāk par Dievu bijies pazaudēt radītas lietas. Skaistā veidā pirmā baušļa prasība – bīties Dievu – ir atklāta Maleahijas grāmatā: “Ja nu Es esmu tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods? Ja Es esmu Kungs, kur tad ir pret Mani sajūtamā bijība?” (Mal. 1:6) Un 33. psalmā: “Lai To Kungu bīstas visa pasaule, Viņa priekšā lai dreb visi zemes iedzīvotāji!” (Ps. 33:8) Šai bijībai tātad ir jābūt tādai, ka tās klātbūtne aizdzen visas citas bailes. Protams, šādi Dievu bīties nespēj neviens cilvēks. Lai cilvēks kļūtu patiesi dievbijīgs, bailēm ir jānāk palīgā ar ticību. Tikai tad, kad bailēm pievienojas ticība, cilvēks spēj pildīt pirmā baušļa prasības pēc bijības, kas izpaužas kā Dieva vārda godāšana un mācīšanās, bailes no Dieva soda, naids pret visu veidu ļaunumu, cieņa pret Dievu un Viņa pielūgsme. Nav grūti pamanīt, cik lielas problēmas rodas, mēģinot skaidri un loģiski izklāstīt vārdu bīties. Tas ir tādēļ, ka, to darot, nākas atšķirt bauslību no Evaņģēlija, taču šīs lietas nepadodas loģiskam izklāstam. Tās drīzāk ir piedzīvojamas. Saskaroties ar Dieva bausli, ticīgs cilvēks piedzīvo vienlaikus briesmīgas bailes un bijīgu prieku. Bailes, jo viņā vēl joprojām ir dzīva vecā grēcīgā daba. Prieku, jo jaunais cilvēks arvien priecājas par Dieva likumu un ar prieku to pilda. Tā, piemēram, 119. psalmā mēs lasām, ka dziesminieks sauc uz Dievu: “Es tā bīstos no Tevis, ka šaušalas pāriet pār manām miesām, un man ir bail no Tavu tiesu sodiem.” (Ps. 119:120) Un turpat tālāk viņš saka: “Kad man uziet bēdas un ciešanas, tad Tavi baušļi ir mans prieks.” (Ps. 119:143) Vēl skaidrāks šis jautājums kļūst tad, kad mēs pievēršamies vārdam mīlēt.

Mīlēt. Runājot par vārdu mīlēt, tūlīt ir jāsaka, ka bez ticības nav iespējams Dievu mīlēt. Lai mīlētu Dievu, vispirms cilvēkam ir jāsaņem grēku piedošana un jāzina, ka Dievs uz viņu Kristus dēļ nedusmojas. Citādi neviens nespēj mīlēt Dievu, bet bailēs un šausmās bēg no Viņa, kā to darīja Ādams un Ieva pēc grēkā krišanas. Tātad – neviens neticīgs cilvēks nespēj pildīt pirmo bausli, un to nespēj arī tā cilvēka daļa, ko saucam par veco, grēcīgo cilvēku. Pirmais bauslis ir dots, lai satriektu jebkurus grēcīgā cilvēka mēģinājumus tuvoties Dievam pašam ar saviem spēkiem. Tādējādi mīlestība pret Dievu dzimst no atziņas: lai arī mēs esam grēkojuši pret Dievu un esam pelnījuši vienīgi Viņa dusmas un sodu, Dievs tomēr nesoda mūs ar elli, bet žēlīgi glābj ar Sava Dēla nāvi un augšāmcelšanos. Bet kas tad ir šī mīlestība? Tā nav nekas cits, kā Dieva likumu un pirmām kārtām pirmā baušļa pildīšana. To spēj tikai jaunais cilvēks, kas ir atdzimis Kristū. Tātad Dievs – būdams ne tikai visu lietu radītājs un uzturētājs, bet arī katra kristieša dienišķās svētības avots – prasa, lai ikviens Viņu mīlētu. Mīlestība pret Dievu izriet no pateicības par visu labo, ko Dievs ir darījis, un no paļaušanās uz Viņa apsolījumiem. Šādas mīlestības izpausme ir: 1) pateicības pilna pakļaušanās Dieva gribai un Viņa iedibinātajai kārtībai, 2) paļāvība uz Dievu, meklējot palīdzību pie Viņa, bet ne pie viltus dieviem, 3) atzīšana, ka Dievs vēlas un var palīdzēt, 4) turēšanās pie Viņa vārdiem un apsolījumiem gan tad, kad mums klājas labi, gan arī bēdās un pārbaudījumos, 5) visu lietu pilnīga nodošana Dieva rokās, paļaujoties uz Viņa padomu, 6) paļaušanās uz Dieva apsolījumiem, ka aiz bailēm nedarām ne ko pret Viņa gribu, bet turamies pie Viņa prasībām, 7) paļaušanās uz Dieva žēlastību un laipnību, lai kādi arī būtu ārējie notikumi, un turēšanās pie cerības uz mūžīgo dzīvošanu. Tā mēs esam nonākuši pie trešā apskatāmā vārda, proti, – paļaušanās uz Dievu.

Paļauties vienīgi uz Dievu nozīmē atzīt Viņu par Dievu, kā to Luters skaidro Lielajā katehismā: “..turēt Dievu nozīmē iemantot ko tādu, kam sirds uzticas pilnībā.” Šeit nu ir iespējams radīt visādus elkus, kā mantu, slavu, varu, draugus un citas lietas, uzticoties šīm lietām vairāk par Dievu. Tādēļ pirmā baušļa negatīvā daļa, kuru jau apskatījām, pavēl novērsties no visiem šiem izdomātajiem dieviem un pievērsties patiesam Dievam kā visa labā avotam. “Paļauties un lietot ir divas dažādas lietas. Vienīgi Dievs pelna mūsu paļaušanos, bet radīto lietu vērtība ir tā, ka mēs tās lietojam,” saka Luters. Pilnīga paļāvība uz Dievu ir ļoti grūta lieta, kas iegūstama tikai dzīves gājumā, ticībā mācoties redzēt Dieva gādīgo roku gan vēsturē, gan mūsu un citu laikabiedru dzīvēs. Luters par to saka: “Mūsu paļāvība uz Dievu tikai tad būs pilnīga, kad dzīvība un nāve, gods un kauns, nabadzība un pārticība mums būs viena un tā pati lieta. Un šādu attieksmi nevar iegūt ar prātošanu, bet tā jāmācās kārdinājumu un lūgšanu skolā.” Kā uzticību, tā paļāvību uz Dievu nevar iegūt filozofisku spekulāciju ceļā, to ir arī grūti aprakstīt. Vislabāk šo mākslu mācīties no Psalmu grāmatas. Ja mēs gribam uzklausīt cilvēku domas, tad, protams, vislabāk ir vēlreiz vērsties pie Lutera: “Reiz Dievs runāja ar ēzeli (4. Moz. 22:28). Tādēļ neviens cilvēks nav nicināms, lai cik zems viņš arī būtu. No otras puses, Viņš pieļāva visaugstākajam eņģelim krist no Debesīm (Jņ. atkl. 12:9). Tādēļ nevienam cilvēkam nevar uzticēties, lai cik gudrs, svēts un dižens viņš arī būtu. Bet jāuzklausa ir visi.” Bet kas attiecas uz paļaušanos, tad Luters iesaka paļauties tikai uz Dieva vārdu, jo “katra paļaušanās, kas nav balstīta Dieva vārdā, ir veltīga”.

M. Hemnics norāda, ka bez šiem labajiem darbiem, kas izriet no pirmā baušļa, kristiešiem jāmācās arī atsevišķi tikumi, kas veido pacietību un pazemību. Pacietība rodas: no ticības, ka pat grūtos dzīves brīžos Dievs ir noskaņots labvēlīgi; no cerības, ka Dievs mazinās pārbaudījumus un darīs tiem tādu galu, ka tie beigu beigās nāks par labu; no mīlestības, ka nekurnam pret Dievu un nedomājam, ka Viņš izturas nežēlīgi, bet ar drošu un paļāvīgu prātu pārdomājam tos iemeslus, kāpēc šis pārbaudījums ir uzlikts. Pazemība rodas no tā, ka pazīstam gan Dievu, gan savu vājumu; ka bīstamies izcelt savus nopelnus, zinādami, ka Dievs stājas pretī lepniem; ka nemeklējam augstākus amatus, bet paliekam, kur esam un pildām savu aicinājumu. To darot, kristietim jāapzinās, ka neviens sasniegums un veikums nav viņa paša nopelns, bet nāk no Dieva svētības. Šīs ir pozitīvās lietas, kuras Dievs māca pirmajā bauslī.