Kristīgās teoloģijas mērķis

Veicot šīs svētās funkcijas, kristīgam teologam ir allaž jāatceras patieso sava teoloģiskās darbības mērķi. Teoloģijas mērķis, tik tālu, cik tas attiecas uz pazudušo un iznīcībai nolemto cilvēci, nav ne kultūras izplatīšana, ne civilas taisnības panākšana uz zemes, ne cilvēciskā prāta intelektuālo ilgu apmierināšana, ne cilvēka zināšanu bagātināšana, bet gan grēcinieku mūžīga pestīšana.

Citiem vārdiem, teoloģijas mērķis nav akadēmisks vai spekulatīvs, bet gan pilnīgi un absolūti praktisks; tas ir vest pazudušās dvēseles pie Kristus un caur Viņu- uz sadraudzību ar patieso Dievu, kas daļēji īstenojas šeit, uz zemes, bet pilnībā – mūžībā. Šo augsto kristīgās teoloģijas mērķi skaidri un nepārprotami apliecina Svētie Raksti. 1.Tim.4:16: “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, jo darīdams to, tu izglābsi ir sevi, ir tos, kas klausās tevi.” Mk.16:15-16: “Pasludiniet Evaņģēliju.. Kas tic.., tas taps svēts.” Ja mūsdienu racionālistiskā teoloģija noraida mūžīgo pestīšanu kā primāro galveno teoloģijas uzdevumu, tad tas ir tādēļ, ka šī nožēlojamā pseidoteoloģija nav bibliska, bet gan laicīga, nevis Kristus Evaņģēlija dievišķā teoloģija, bet gan pašu cilvēku izveidota sociālā evaņģēlija teoloģija. Luterāņu dogmatiķim Meisneram ir taisnība, apgalvojot:

“Ja kāds savās studijās pastāvīgi netiecas pēc šī mērķa [cilvēku pestīšanas] un nepatur to prātā, tad viņš nav patiesa teologa vārda cienīgs”.

Saskaņā ar tikko kā izklāstīto principu, luteriskie teologi ir definējuši teoloģijas mērķi šādi: “Teoloģija nodarbojas ar cilvēku, tā kā viņš ir grēcinieks un viņam ir jātiek atjaunotam mūžīgajā pestīšanā.” Šī definīcija ir patiesi bibliska. Teoloģijas objekts nav “cilvēks vispār”, bet gan grēcīgais cilvēks, kura pestīšanai Dievs ir sūtījis pasaulē savu vienpiedzimušo Dēlu, “lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jņ.3:16).

Tiesa, arī valsts jeb laicīgā vara nodarbojas ar cilvēkiem kā grēciniekiem, taču tās mērķis nav cilvēku mūžīgā pestīšana, bet vienīgi viņu laicīgā labklājība, it īpaši, cilvēka dzīvības un īpašuma aizstāvēšana. Tādēļ tās interešu sfēra saistās vienīgi ar šo, patreizējo dzīvi, nevis ar dzīvi pēc nāves. Tādēļ valstij nav noteikšanas pār cilvēku garīgo un mūžīgo dzīvību; tur, kur tā sākas, valsts funkcijas izbeidzas.

Savukārt teoloģijas īpašā un patiesā funkcija ir piedāvāt un sniegt grēcīgajam cilvēkam mūžīgu laimi nākamajā dzīvē, kas notiek ticībā Jēzum Kristum, ko izraisa Dieva iestādītie žēlastības līdzekļi. Tās vēsts grēkā kritušajai cilvēcei ir šāda: “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa” (Jņ.3:36).

Tādēļ teoloģijas galējais mērķis ir cilvēku mūžīga pestīšana. Tuvāko mērķis ir radīt un saglabāt pestījošo ticību Jēzum Kristum mūžīgās dzīvības iemantošanai. Rom.1:5: “Caur Viņu esmu saņēmis žēlastību un apustuļu pilnvaras celt godā Viņa vārdu, pakļaujot ticībai visas pagānu tautas.” Tādēļ kristīgs teologs pilda savu svēto amatu, vispirmām kārtām, lai grēcinieki varētu iemantot ticību Kristum un Viņā tikt pestīti. Taču teoloģija izraisa ne tikai atgriešanos, bet arī svētdarīšanu un labos darbus.

Kristīgam teologam tas ir allaž jāpatur prātā, viešot svētu dedzību tajos, kas viņam ir uzticēti, lai būtu dedzīgi uz labiem darbiem. Tit. 3:8: “Es gribu, lai tu par šīm lietām stipri stāvi, ka tie, kas Dievam tic, cenšas veikt labus darbus.” Tomēr labie darbi nav līdzeklis, ar kura palīdzību var iemantot mūžīgo pestīšanu, bet gan ticības sekas un augļi. Labie darbi šī termina bibliskajā nozīmē, ir tādi darbi, kurus dara tie, kas jau ir ieguvuši pestīšanu ticībā Kristum. Rom.3:28: “Cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.” Rom.6:22: “Bet tagad, kad jūs esat atsvabināti no grēka un esat kļuvuši par Dieva kalpiem, jūsu ieguvums ir svētdzīve.” Ef.2:10: “Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.”

No šejienes izriet, ka visi, kas sludina labos darbus kā pestīšanas priekšnosacījumu vai līdzekli, atrodas zem lāsta – Gal.3:10. Turpretī kristīgs mācītājs, kurš saskaņā ar Svētajiem Rakstiem sludina pestīšanu vienīgi no Dieva žēlastības, ar šo pašu Evaņģēlija sludināšanu patiešām izraisa labus darbus, kuri ir Dievam patīkami un pagodina Viņu. Tit.2:14: “Viņš sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu sev par savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.” 1.Tim.6:18: “Lai viņi darītu labu, būtu bagāti labos darbos.” Tas nenozīmē, ka kristīgs teologs nepievērš uzmanību dievišķajai bauslībai, jo tā ir tāds pats Dieva vārds, kā Evaņģēlijs. Taču viņš izmanto bauslību tur, kur tā ir paredzēta, proti, lai atklātu, kas ir labie darbi un ko Dievs šinī saistībā pieprasa no cilvēka. Tomēr vēlēšanās un spējas darīt labos darbus tiek radītas vienīgi ar Evaņģēlija sludināšanas palīdzību. Tādēļ kristīgam teologam ir jābūt spējīgam pareizi pielietot gan bauslību, gan Evaņģēliju.