Miesas nodošana nāvē

Līdz ar Kristu esmu krustā sists (Gal.2:20).

Viss, kas pieder miesai, ir saņēmis ne tikai nāves spriedumu, bet vienībā ar Kristu tas patiesi ticis krustā sists. Piemēram, pavērosim cilvēku, kas apgalvo, ka ir atgriezts un ticīgs. Savā ziņā viņš patiešām sācis dzīvot atšķirīgi, lietot Dieva vārdu un veikt kādus kristīgus darbus.

Taču mēdz gadīties, ka viņš vienlaikus slavē arī miesīgumu, mantkārību, lepnumu, jutekliskumu, naidu vai ko tamlīdzīgu. Pēc būtības viņš izprot, ka tas ir grēks, bet viņš lepojas ar savu brīvību un paliek savos mīļajos grēkos, jā, aizstāv tos un sola tiem uzticību. Šāds cilvēks, runādams par savu ticību un mieru, maldina pats sevi un krāpj savu dvēseli.

Tāpat, ja kāds ir kļuvis par īstu kristieti un patiesi sācis staigāt Garā, taču neturpina sist krustā savu grēcīgo miesu, bet ir nodevies kārībām, slavē un aizstāv grēku, tad viņš ir beidzis miesā. Ticība, miers ar Dievu un laba sirdsapziņa nevar palikt draudzīgās attiecībās pat ar vienu grēku, kas tiek saglabāts un atzīts par labu.

“Jo, ja jūs pēc miesas dzīvojat, tad jums jāmirst. Bet, ja jūs Gara spēkā darāt galu miesas darbībai, tad jūs dzīvosit” (Rom.8:13). Ar šiem vārdiem apustulis pasludina striktu spriedumu un rāda, ka savas miesas nodošana nāvē nav brīvas izvēles lieta – darīt to vai nedarīt.

Bet, ja mēs patiesi gribam palikt dzīvībā un izbēgt no pazušanas, tad mums pilnīgi noteikti ir jānodod sava miesa nāvē. Jo, tiklīdz mēs nākam pie Kristus, mums bez vilcināšanās ir jāatsakās no vecās dzīves grēkā un jāsāk jaunā dzīve saskaņā ar Kristu, lai nekad vairs neatgrieztos kalpošanā grēkam.

Ir zīmīgi vērot, kā kristieša dzīvē atklājas tas, ka vecais cilvēks ir krustā sists līdz ar Kristu. Kristietis ir nonācis situācijā, kad, lai kas notiktu viņa dzīves ceļā un lai kā viņam klātos, viņa vecajam cilvēkam arvien ir jātop nodotam nāvē, kamēr vien Gars mājo un darbojas Viņā.

Kad Pēteris uzticīgi sekoja savam Kungam Kristum, vecais Ādams viņā ik dienas tika nodots nāvē. Aizvien vairāk viņa vecā daba tika pārvērsta pēc Kunga Kristus līdzības. Bet, kad reiz viņu bija pārņēmusi augstprātība un viņš bija nodots Sātana sijāšanai, viņš krita un aizliedza savu Glābēju. Viņš raudāja rūgti kā bērns, kas ticis nopērts. Toreiz viņa augstprātība un iedomība tika nodota nāvē.

Vēlāk Jeruzalemes sinedrija priekšā viņš drosmīgi stāvēja par patiesību, apliecināja Kristu un tika par to šaustīts. Arī toreiz viņš mira pasaulei, viņa miesa tika mērdēta un nodota nāvei. Bet, kad vēlāk Antiohijā viņš aiz bailēm cilvēku priekšā padevās “liekulībai”, Pāvils viņu asi kritizēja. Lai kā klātos mīļajam Pēterim, arī viņam bija jātop šķīstītam un viņa miesai – mērdētai. Kamēr vien kristietis ir godprātīgs un seko savam Glābējam, viņa grēcīgajai miesai ir jātop nodotai nāvē, jo viņš ir sapratis, ka tieši viņa grēks tam rada vislielākās ciešanas.

Ja esmu bagāts un man ir kārdinājums celt paradīzi virs zemes, barot savu miesu un dzīvot pasaulīgu dzīvi, tad man jāsaņem no Gara vissmagākie sitieni, jāizbīstas savas bagātības un lepnās dzīves dēļ un tādēļ jācieš vairāk nekā tad, ja būtu nabags. Turpretī, ja es sāku pakļauties savai miesai un pavadu savas dienas baudkārē, tad tas mani ved garīgā nāvē.

Ja esmu nabags un ciešu trūkumu, bet paļaujos uz To Kungu, tad es mirstu šai pasaulei ik dienas. Ja esmu aktīvs un apdāvināts garīgās lietās un man ir daudzu gadu pieredze, dzīvojot žēlastībā, ja man ir gaisma un atziņa vairāk nekā citiem brāļiem un tādēļ es vēlos baudīt apkārtējo cieņu un godu, tad man jāuzmanās, jo tur ir inde!

To gars jūt, un mani pārņem bailes kā no pašas elles. Ja esmu uzticīgs un modrs savā lūgšanā un cīnos pret grēku, ja gribu atteikt grēkam un godkārei, tomēr slepenībā kāroju būt pirmais un galvenais un slepeni tīksminos par savu nopietnību – tad bēdas man, jo tā ir pati elle. Par to man nopietni jābīstas.

Ja turpretī ļauju sev vaļu un miesīgu brīvību – jo laba darīšana mani dara uzpūtīgu –, ka sāku noniecināt modrību, lūgšanu un labus darbus, un ja tāpēc dodu brīvību savai miesai, tad tādējādi es lecu no pelniem tieši ugunī! Tad pilnīgi noteikti es piedzīvošu savu vainu un sodu!

Bet, ja soda dēļ es kļūstu dumpīgs pret Evaņģēliju, noraidu visu mierinājumu un saku: es neesmu nekāds kristietis un nevaru pieņemt žēlastību, tad atkal neticība uzdarbojas manā miesā un es negūstu mieru, kamēr neļauju sevi pārmācīt, lai tā pazemībā no jauna spētu saņemt žēlastību kā īstu žēlastību. Te mēs redzam, ka neatkarīgi no tā, kas notiek ar kristieti viņa dzīvē, viņam arvien jātiek nodotam nāvē. To nozīmē vārdi – līdz ar Kristu krustā sisti.

Tu saki: “Ko tas nozīmē? Vai man no visām pusēm jāsaņem sods un pārmācība? Ko man darīt? Vai man nebūs miera un drošības nevienā lietā?” Uz to jāatbild: miers un drošība ir tikai Tai Kungā! “Kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu” (1.Kor.1:31). Kas vēlas iemantot mieru un prieku, tas var to iegūt tikai Tai Kungā – Viņa taisnībā, labestībā un uzticamībā. Visu citu prieku un lielīšanos Dieva Gars tiesā ar Dieva vārda atklāsmi.

“Tad jau labāk tūlīt mirstu!” – jā, tieši tam ir jānotiek, kad cilvēks tiek krustā sists. Tāda ir krustā sista dzīve, kad es palieku kluss pie krusta, ciešu un mirstu. Bet, ja es nepalieku kluss, bet plosos un raustos, tad es ciešu vēl vairāk. Tad labāk paliksim mierā, pakļausimies Garam, skatīsimies uz Jēzu un meklēsim tās lietas, kas ir augšā! Lai Tas Kungs mums to piešķir! Āmen.