Neatlaidība un pateicība

Dzīves laikā mums gadās piedzīvot daudz grūtību – nemieru, cīņas, slimības, nelaimes gadījumus, katastrofas utt. – un beigu beigās – nāvi. Nav brīnums, ka apustulis secina: “Jums vajaga pacietības, lai, Dieva prātu darījuši, iemantotu apsolījumu” (Ebr. 10:36).

Neviens iepriekš nezina, vai lielākās grūtības dzīvē nāksies piedzīvot agrāk vai vēlāk, pašā dzīves sākumā vai tās beigās. Nāve kādam var likties ļoti grūta, citiem – viegla, vismaz no malas raugoties. Šeit mums tas jāaplūko Dieva mūžības gaismā. Mēs nezinām, vai grūtības “laika galā” (Dan. 12:9) pienāks mūsu dzīves laikā, vai mēs piedzīvosim nāvi pirms šiem notikumiem.

Lai kā arī nenotiktu, ir jābūt modriem: “Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk” (Mt. 24:42). Visi šie fakti skaidri atklāj: “Jums vajaga pacietības.” Tāpēc kristiešiem savstarpēji stingri jāatgādina: “Mēs neesam tie, kas atkāpjas uz pazušanu, bet kas tic un iemanto dzīvību” (Ebr. 10:36,39).

Pie gudras un pareizas kristīgas rīcības visās nelaimēs pieder arī pateicība. Vai nu mums šķiet, ka mūsu ticība un mīlestība mazinās, vai mēs varam cerēt, ka esam pavirzījušies pāris soļus uz priekšu, mums par visu jāpateicas Dievam. Tas attiecas arī uz slimībām, ciešanām un citām likstām. Lai kam mums nebūtu jāiet cauri un lai kā mēs šajās situācijās nejustos, mums jāsaprot, ka atrodamies Dieva varenajās rokās, un tad varam secināt tikai vienu: “Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas .. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu” (Raudu dz. 3:22-24).

Šādu skatu uz dzīvi un nāvi nav viegli sasniegt. Cilvēkiem tas piemīt neatkarīgi no vecuma. Tā nebūt nav, ka jauniem kristiešiem tā pietrūktu, savukārt vecākos un pieredzējušākos kristiešos būs sastopams bez izņēmuma. Šī izpratne ir personiska – tā ir žēlastības un svēttapšanas auglis, tādēļ tā nav atkarīga no gadu skaita. Tā ir garīga dāvana, pēc kuras mums jālūdzas. To dod “Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca” (Rom. 15:5).