Gribu kļūt tāda, kā pārējie

“Tad arī mēs būsim kā visas citas tautas, un mūsu ķēniņš pats spriedīs tiesu pār mums, un viņš pats izies mūsu priekšā karā, un viņš vadīs mūsu karus.” [1.Sam.8:20]

Ilgu laiku Israēla tautu vadīja īpaši Dieva aicināti un sūtīti vīri. Tas Kungs Savai tautai deva Mozu un Jozua, soģus un Samuēlu.

Taču tautai šāda pārvalde vairs nepatika. Tā vēlējās cilvēcisku valdnieku, kas viņiem spriestu tiesu un vadītu kara laukā.

Dzirdot šādu vēlmi, Samuēls ļoti noskuma. Protams, noskumis bija arī Dievs. Tomēr pats ļaunākais nebija tautas vēlme pēc cilvēciska valdnieka, jo vēlāk Israēlā tādi bija – gan labi, gan nekrietni. Viens no viņiem bija arī ķēniņš Dāvids. Pats skumjākais bija tas, kā viņi šo vēlmi pamatoja: mēs gribam būt kā visas citas tautas.

Israēls nelīdzinājās citām tautām. Tā bija Dieva izredzētā tauta, kurai visādā ziņā bija īpašs stāvoklis, un viņu valdnieks bija pats Dievs Tas Kungs.

Tagad Israēls gribēja līdzināties visām citām tautām, kuru tradīcijas un paražas kļuva par priekšzīmi un ideālu. – Mēs gribam to pašu, kas ir citiem, jo tas ir labāks un vērtīgāks.

Tā bija liela kļūda, tomēr Tas Kungs Samuēlam teica, lai notiek, kā tauta vēlas: “Nav jau viņi tevi nicinājuši, bet tie ir gan Mani atmetuši, lai Es vairs nebūtu viņu ķēniņš” [1.Sam.8:7].

Kad Dieva tauta par priekšzīmi sev izvēlas pasaules bērnus un viņu rīcību, tai draud ļoti nopietnas briesmas. Dieva vārds brīdina, ka ticīgo draudzē nedrīkst valdīt pasaules tikumi.

Diemžēl šodien nereti valda uzskats, ka ir jālīdzinās un jāpiemērojas apkārtējiem. Pārāk bieži ticīgo cilvēku dzīvē un darbos vietu sāk ieņemt pasaules tikumi, uzvedība, domāšanas veids un pasaules gudrība, tādējādi novēršot viņus no Dieva.

Taču mums galvenais ir piederēt Tam Kungam, lai Viņš atzīst mūs par Savējiem un dod Savu svētību.