Nepieciešamība apliecināt kristīgo ticību

Vienkāršiem cilvēkiem, kas dzīvo kristīgā sabiedrībā, ticības apliecinājums ir ikdienišķa dzīves sastāvdaļa, piemēram, ģimenē, skolā, dievkalpojumā un sadraudzībā ar draugiem un radiniekiem. Pavisam citādi ir tad, ja kādā vietā kristiešu ir maz un apkārtējie ir neticīgi vai turas pie citas reliģijas.

Vienā vai otrā situācijā arī ierindas kristietim var rasties nepieciešamība apliecināt savu ticību. Šeit ticīgajam nav jāuzņemas iniciatīva, vismaz neapdomīgā vai aģitējošā veidā ne, bet gan jāapliecina ticība tad, kad apstākļi to prasa, vienmēr pazemīgi, personiski un neviltoti. Jūtelīgums un nedabisks tonis vai izturēšanās ir nepiemēroti paņēmieni. Cilvēki, kuri mums jautā par mūsu ticību, respektē tikai vaļsirdīgu un dabisku izturēšanos.

Tomēr ir arī situācijas, kad kristīgās ticības apliecināšana ir vajadzīga un tiek pieprasīta. Vislabākais veids, kā to darīt, ir atsaukties uz piemēru Jaunajā Derībā. Kad Pēteris un Jānis mācīja Jeruzalemes templī, pilsētas vadoņi lika viņiem “nemaz vairs nerunāt, nedz mācīt Jēzus vārdā” (Ap.d.4:18). Šādā situācijā daudzi kristieši ņemtu šo aizliegumu vērā un piekāptos. Apustuļi tā nedarīja, bet atbildēja: “Spriediet paši, vai ir taisnīgi Dieva priekšā jums vairāk klausīt nekā Dievam; jo mēs nevaram nerunāt par to, ko esam redzējuši un dzirdējuši” (Ap.d.4:19-20). Pilnīgs viņu domu un rīcības paskaidrojums atrodams tālāk tekstā, kad viņi bija atkārtojuši savu mācību templī, vēlreiz arestēti un atkal nostrostēti “nemācīt šinī vārdā.” Tad viņi atbildēja: “Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem” (Ap.d.5:28-29).

Apstākļi var būt arī citādi. Ierēdņi, radinieki, draugi, darbabiedri un citi cilvēki var mums lūgt vai pavēlēt izdarīt to vai ko citu, un var rasties nepieciešamība apliecināt kristīgo ticību, ja pavēle vai ieteikums liek rīkoties pret mūsu pārliecību. Galējā situācijā izvēles iespējas samazinās – vai nu atteikties no ticības, vai turēties pie tās, klausīt vai neklausīt pavēlei. Tā ir ļoti smaga izvēle.

Šeit teiktais attiecas uz tiem gadījumiem, kur, piemēram, varas iestādēm nav taisnība un tās pieprasa pārkāpt citus likumus, īpaši bauslību. Jāuzsver arī tas, ka nedrīkst īpaši meklēt iespējas, kā parādīt varas iestādēm savu nepakļaušanos. Tās radīsies pašas, tāpat kā piemērā ar apustuļiem.

Ja šāds pārbaudījums nes ciešanas, tad šeit var rasties kārdinājums izrādīt lielas bēdas, lūgt pēc līdzjūtības un gausties: “Kāpēc tam jānotiek tieši ar mani?” Šeit atkal jāmācās no apustuļiem: “Viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem Viņa vārda dēļ ciest negodu” (Ap.d.5:41).