Uz Jordānu Kungs Kristus nāk

Uz Jordānu Kungs Kristus nāk, liek Jānim Viņu kristīt,
pēc Tēva gribas darbu sāk no pazušanas pestīt.
Tā nolēmis Viņš dibināt grēkiem mazgāšanu,
pret rūgto nāvi pasargāt ar asins brūcēm savām;
tā dzīvību Viņš dāvā.

To klausies, mācies, vērā ņem, ko Kristībā Dievs dara!
Tas jātic visiem kristiešiem, lai nekrīt maldu varā:
šī Kristība nav ūdens vien, bet Dieva svētā griba, pie ūdens
vārdu Dievs klāt sien un Gara palīdzību,
pats kristī žēlastībā.

Tas skaidri parādīts mums tiek pie Jordānas tai dienā,
Dievs savai balsij skanēt liek, jāsadzird ikvienam.
Viņš saka: “Lūk, mans mīļais Dēls, kas man pa prātam dara,
ikviens lai Viņam klausa vēl, jo Viņam dota vara;
ko māca Viņš, to dariet!”

Pats Dieva Dēls nāk izredzēts, kā cilvēks mūs šeit satiek,
uz Viņu nolaižas Gars Svēts kā balodis un paliek.
Tas tādēļ toreiz notika, lai varam droši zināt,
ka Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars – mūs nācis iepriecināt
un kristot atdzīvināt.

Liek Kristus saviem mācekļiem: “To visās tautās māciet,
ka pazudušiem grēc’niekiem laiks žēlastībai sācies.
Kas tic un kristīts top, tas būs no nāves varas glābies,
par Garā atdzimušu kļūs, tas mantos debess mājas;
tur mūžam labi klājas.

Kas netic žēlastībai šai, tas paliks grēkos savos.
Tāds nolemts ellei mūžīgai, to nāve nepažēlos.
Nekas tam nedos svētam kļūt, ir visas pūles vējā,
viss grēka iznīcībā zūd, sev palīdzēt nav spēju;
tam ceļš iet vien uz leju:’

Acs ūdeni redz vienkāršu, pār cilvēku kas nolīst,
bet Kristus as’ni spēcīgu vien ticībā. var noģist.
Šī asins straume varenā, tai dziedēt veco grēku,
kas mantots ir no Ādama. Tā dara viņu svētu
un nāvi – uzvarētu.