Rādīt pestīšanas ceļu

Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa Vārdā dabū grēku piedošanu. [Ap.d.10:43]

Bez liecības par Viņu (Jēzu Kristu) neviens pravietis nevar būt patiess Dieva pravietis. Ja šādai liecībai nebūtu izšķirošas nozīmes, tad, kā Luters sacīja, arī Muhameds būtu uzskatāms par pravieti, Korāns par Svētajiem Rakstiem un dievbijīgs musulmanis – par svēto, kā tas darīts modernā protestantisma reliģiski vēsturiskājā skatījumā.

Dziļa dievbijība, augsta tikumība un svēta dzīve ir atrodama arī ārpus Bībeles un baznīcas. Iespējams antīkās pasaules pagānismā ir bijis vairāk nožēlas par tikumības pārkāpumiem, daudz dedzīgākas alkas pēc vainas dzēšanas nekā modernajā protestantismā.

Taču par Kristu, kas nesis pasaules grēku, kas aicina grēciniekus pie sevis un piedod viņu grēkus, mēs cilvēki, zinām tikai no Bībeles.

Protams, Svētajiem Rakstiem pieder arī bauslība, un Raksti vispār nav iedomājami bez bauslības. Tomēr Bībele var mums “rādīt pestīšanas ceļu” vienīgi tādēļ, ka tajā ir Evaņģēlijs – vēsts par grēku piedošanu Kristus dēļ. Bez šī Evaņģēlija Bībele būtu vai nu kādas haotiskas reliģijas vēstures mīklains, fragmentārs dokuments, vai arī neizprotamas Dieva dusmības atklāsme. Tikai liecība par Kristu dara Bībeli par Bībeli, gluži tāpat, kā saule dienu dara par dienu.

Tādēļ artikuls par grēcinieku taisnošanu Kristus dēļ patiesi ir atslēga, kas atver durvis uz visiem Svētajiem Rakstiem. Vienīgi tas, kas sapratis šo artikulu un līdz ar to – Evaņģēliju, saprot Rakstus, jo zina, kas ir Viņš, kas tajos runā. Proti, neviens cits, kā tas Dievs, kas tapis Cilvēks, un kas atklājis sevi Kristū.

Tā Bībele mums atklāj Dievu, jo tā ir vieta, kur Kristus skaidri māca par Kristu. Ārpus Kristus un bez Kristus meklētais Dievs, ir apslēpts Dievs, kas cilvēkus dzen izmisumā.