Ko latviešiem māca žēlsirdīgais samarietis?

Žēlsirdīgais samarietis šis Kristus līdzības tēls ir lielā mērā veidojis un noteicis izpratni par žēlsirdību visā kristīgajā pasaulē.

Gan Eiropā un Āfrikā, gan Amerikā un Austrālijā ikviens daudz maz kulturāls cilvēks zinās stāstu par žēlsirdīgo samarieti. Žēlsirdīgais samarietis ir bijis ne tikai simbols, kas iedvesmojis daudzus māksliniekus, bet pavisam konkrēti mācījis lieliem un maziem šīs pasaules pilsoņiem līdzcietīgi izturēties pret savu tuvāko. Nemitīga vēlēšanās redzēt, ka citiem klājas labi, ka viņu dzīvēs ir mazāk ciešanu un vairāk prieka, jā, neviltots prieks par jebkura cita cilvēka veiksmi tādi ir bijuši šīs līdzības paustie ideāli, ar kuriem tā greznojusi visu Rietumu civilizāciju.

Tagad uz brīdi pievērsīsimies mūsu dzīvei un jautāsim: ko mēs latvieši kopā un katrs no mums atsevišķi esam mācījušies no žēlsirdīgā samarieša? Cik labi mēs esam apguvuši Eiropas kristīgo mantojumu? Ja mēs paraugāmies uz mūsu tautu, tad redzam, ka liela tautas daļa, patiešām nepārspīlējot, puskaila, sasista un pusmirusi guļ lielceļa malā tieši tāpat kā tas vīrs Jēzus līdzībā. Arī citādā ziņā viss ir tieši tāpat kā līdzībā: nāk priesteris, kas toreiz vienlaikus pārstāvēja ne tikai reliģisko, bet arī politisko varu un mierīgi aiziet guļošajam garām; tad nāk levīts, kas, ar mūsdienu mērauklām mērojot, varētu būt izpildvaras pārstāvis un arī zemē guļošajam, sasistajam vīram paiet garām. Nav arī tā, ka pie mums nebūtu žēlsirdīgo samariešu. Nāk arī samarietis, tikai te parādās zināma atšķirība.

KAS MAN PAR TO BŪS?

Jā, mūsu “samarietis” atšķiras no Kristus samarieša. Kristus līdzībā samarietis apkopj zemē guļošo jūdu, kas bija viņa nacionālais un reliģiskais ienaidnieks, un vēl dāvā naudu viņa turpmākajai ārstēšanai. Latvijas “samarietis” šeit rīkojas drusku citādi. Viņš saķer pats savu zemē guļošo tautieti un sāk to briesmīgi kratīt. Kad zemē guļošais ir atguvis samaņu, viņš tam saka tu esi briesmīgi sasists un ir iespējams, ka mirsi. Nabaga sasistais ar pēdējiem spēkiem atbild, ka laikam tā ir taisnība. Tad “samarietis” triumfējoši paskatās nabaga nelaimīgā vīra acīs un saka: “Es tev varu palīdzēt, es zinu, kā to darīt.” Nabaga sasistais ar vārgu cerību blāvajās acīs paraugās uz savu iespējamo glābēju, taču turpmākais atgriež viņu reālajā dzīvē: “Bet vai miljons tev ir?” klusi, bet noteikti vaicā Latvijas samarietis.

Tādi nu mēs esam samarieši: Nav jau tā, ka mēs negribētu citiem palīdzēt, bet mēs pavisam noteikti vēlamies zināt kas mums par to būs. Ja mums apsola Jaunavas Marijas palīdzību mūsu dzīves nelaimēs, tad mēs esam ar mieru pat kājām doties uz Aglonu. Ja mums dod miljonu, mēs esam gatavi cīnīties ar korupciju un citām nebūšanām, pat riskējot ar savu dzīvību. Mēs patiešām esam samarieši, bet diemžēl ne tādi samarieši kā Kristus līdzībā. Tādēļ paši latvieši vairāk bēg nevis no saviem apspiedējiem krieviem, vāciešiem un citiem, bet tieši paši no saviem tautiešiem. Ļoti daudz ir tādu, kas šodien pamet nevis mīļoto Latviju, bet tieši savus tautiešus latviešus. Un, arī svešumā esot, latvietis palīdzību meklēs visur kur, bet tikai ne pie latvieša.

Šī tautas iezīme ir ļoti stingra un nepazūd arī ilgus gadus dzīvojot svešu tautu vidū. Pēc neatkarības atjaunošanas uz ilgāku vai īsāku laika posmu Latvijā atgriežas arī daļa latviešu, un nav tā, ka viņi negribētu palīdzēt savam zemē guļošajam tautietim, bet agri vai vēlu arvien top skaidrs, ka palīdzība nav gluži nesavtīga, jo gandrīz vienmēr pretī tiek prasīta noteikta samaksa.

UZ CITU FONA

Šim jautājumam ir vēl kāds cits aspekts. Proti, no vienas puses mums, latviešiem, pat patīk tas, ka pie mums ir daudz nabagu, jo tad mēs paši it kā varam justies bagāti un nozīmīgi. Vairāk par visu mums nepatiktu tas, ja visi kļūtu bagāti un būtu veseli, tad latviešu tauta izmirtu vienā īsā brīdī, jo to vienkārši nobeigtu skaudība. Latvietis reti kad dzīvo tā, kā grib viņš pats. Ja “letiņš” pērk kleitu vai uzvalku, mašīnu vai māju, tad nevis tāpēc, ka viņam tā pašam patīk, bet bieži vien, lai paspīdētu citu priekšā, pārspētu savus radus, draugus un kaimiņus. Skaudība un nenovīdība ir viens no lielākajiem dzīves stimuliem. Turpretī nesavtīgs dāsnums, labvēlība, palīdzība, laipnība ir ārkārtīgi retas lietas!

Bet kā ir ar mums kristiešiem? Arī mēs taču tik bieži sastopam uz dzīves lielceļa zemē notriektus cilvēkus. Kā rīkojamies mēs? Ne vienmēr mēs spējam un ne vienmēr ir vajadzīgs palīdzēt ar naudu. Bet tas, ko mēs varam un kas mums ir jādara, ir nepaiet garām, apstāties un pārsiet nelaimīgā vātis ar kādu labu vārdu, gudru padomu vai vienkārši ar laipnību un līdzjūtību. Mēs varam labu citiem darīt un mums ir jādara, negaidot neko pretī, tāpat vien. Mums tas ir jādara tādēļ, ka mēs ne tikai piederam Rietumu kristīgajai kultūrai, bet vispirms savam Kungam Kristum.