Dzīšanās pēc tukša goda

“Ja dzīvojam Garā, tad arī staigāsim Garā. Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.” [Gal.5:25-26]

Iepriekš, nosaukdams miesas darbus, Pāvils ir skaidri minējis to vidū arī ķecerību un naidu, teikdams spriedumu tiem, kuri nīst un iedibina sektas: šādi ļaudis neiemantos Dieva Valstību. Nu apustulis runā tā, it kā būtu aizmirsis iepriekš sacīto, un no jauna pievēršas tiem, kuri cits citu ienīst.

Pāvils to dara ar nodomu — viņš grib bargi norāt netikumu, kuru viņš nosauc par “dzīšanos pēc tukša goda”, jo šāda tieksme ir bijusi galatiešu draudzes sašķelšanās īstais iemesls, un kristīgajā baznīcā dzīšanās pēc tukša goda vienmēr atnes lielu postu.

Tad, kad šis mēris iezogas baznīcā jeb garīgajā valstībā, tas atnes neizsakāmi lielu kaitējumu, jo te vairs nenotiek strīdi un cīņas par izglītotību, saprašanu, gudrību, dārgumiem, ķēniņu un ķeizaru valstīm, bet par pestīšanu un dzīvību, vai arī — par pazušanu un mūžīgo nāvi.

Tādēļ Pāvils dedzīgi mudina tos, kuri pilda Vārda sludināšanas amatu, nopietni sargāties no šāda netikuma. Viņš saka: “Ja dzīvojam Garā”, tas ir, ja patiesi ir tā, ka mēs dzīvojam Garā, tad mums arī jāpaliek pie šādas kārtības un jāstaigā Garā.

Tur, kur ir Gars, tas atjauno cilvēkus, radīdams viņos jaunas tieksmes, tas ir, viņi no tukša goda meklētājiem, dusmīgiem, naida pilniem utt. cilvēkiem pārtop par pazemīgiem, lēnprātīgiem, pacietīgiem ļaudīm. Tādi cilvēki meklē nevis paši savu, bet Dieva godu, neskaišas un nenīst cits citu, bet godbijīgi piekāpjas un nāk cits citam pretī.

Turpretī tie, kuri dzenas pēc tukša goda, ienīzdami cits citu, var gan lielīties ar Garu, tomēr viņi tikai pievil paši sevi; viņi seko miesas tieksmēm un dara miesas darbus, tādēļ jau ir saņēmuši savu spriedumu: tādi cilvēki nemantos Dieva Valstību.