Vai tad nāves sods nav slepkavība, ko aizliedz piektais bauslis?

Vārds slepkavība nozīmē ‘noziedzīga nonāvēšana’ vai ‘pretlikumīga dzīvības atņemšana’. Tas norāda uz izpratni, ka ir iespējama arī nenoziedzīga nonāvēšana vai likumīga dzīvības atņemšana. Tas šodien varbūt izklausās neparasti, jo bieži vien, iestājoties pret nāves sodu, sabiedrībā tiek pausts un popularizēts viedoklis, ka jebkura dzīvības atņemšana ir noziedzīga slepkavība. Kā tad ir?

Ja meklējam atbildi Bībelē, tad arī tur mēs atrodam izpratni, ka ir gan likumīga dzīvības atņemšana, gan pretlikumīga. Likumīga dzīvības atņemšana jeb nāvessods ir daudzkārt pieminēts Bībelē, pat pavēlēts.

Pirmais šāds pieminējums ir uzreiz pēc Grēku plūdiem, kad Dievs slēdz Savu derību ar Nou: “Bet par jūsu asinīm, jūsu dzīvību, Es prasīšu atbildību: no ikviena zvēra Es to prasīšu un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū Es to prasīšu; cilvēka dzīvību Es atprasīšu. Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas, jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis.” (1.Moz.9:5–6) Nedaudz tālāk Tas Kungs svinīgi piebilst: “Redzi, Es tagad ceļu Savu derību ar jums un ar jūsu pēcnācējiem..” (9:9) Šie vārdi ir sacīti ne vien uz Nou, bet arī uz visiem viņa pēcnācējiem kā pastāvīgs likums grēkā kritušajai cilvēcei.

Tas ir ļoti svarīgs teksts, kas parāda, ka nāves sods tiek ieviests ar dievišķu likumu, lai sargātu cilvēka dzīvību un sodītu tos, kas dzīvību atņem. Var sacīt, ka nāvessods ir īpašs piektā baušļa sargs, jo – ja soda nav, tad likums šajā grēcīgajā pasaulē nedarbojas. Nāvessods nav pret piekto bausli, bet ir par!

Šajā tekstā ir vēl kāda būtiska nianse: Dievs pats ir atriebējs par slepkavību (to liecina trīskārtējs uzsvērums: ”Es prasīšu.. Es to prasīšu.. Es to prasīšu!), taču šai Dieva taisnajai prasībai ir jātiek realizētai caur noslepkavotā un slepkavas līdzcilvēkiem, proti, caur sabiedrību, kurai pavēlēts nonāvēt slepkavu (“Kas izlej cilvēka asinis, tā asinis caur cilvēkiem tiks izlietas..”).

Svarīga ir arī piebilde, kas pamato nāves soda pavēli: “.. jo pēc Dieva tēla Viņš cilvēku ir radījis.” Tāpēc Dievs pats, draudēdams arī ar laicīgu sodu, aizsargā cilvēka dzīvību, tā izceldams viņu pāri visai pārējai radībai. Bieži ir dzirdēts, ka tas tā ir tikai Vecajā Derībā, bet uz Jauno Derību vairs neattiecoties. Taču tas tā vis nav – ja Jaunajā Derībā nav atcelts bauslis Tev nebūs noslepkavot, tad skaidrs, ka nav atcelts arī likums par nāvessodu, kas šo bausli sargā. To mēs skaidri redzam no tā, ka apustulis Pāvils, pamācīdams kristiešus par paklausību laicīgajai varai, raksta: “Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā [valsts vara] nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu.” (Rom.13:4)

Zobens, ko nes valsts vara, Dieva kalpone, ir nāves rīks. Tas simboliski parāda ka valsts varai likumīgi noteiktā kārtā ir vara arī pār cilvēku dzīvībām, kad tā soda smagus noziedzniekus, arī slepkavas. Tā mēs redzam, ka arī Jaunajā Derībā tiek saglabāta nāvessoda pavēle, ko Dievs devis Noam un viņa pēctečiem.

Kristīgajā baznīcā vienmēr ir valdījusi vienprātība šajā jautājumā, tikai atsevišķas sektas līdz ar citiem saviem maldiem un ķecerībām ir mācījušas, ka nāvessods nav pieļaujams. Luteriskā baznīca jau savos pirmsākumos ir vērsusies pret tālaika sektantu (anabaptistu) daudzajiem maldiem, kuru vidū bija arī nāvessoda noliegums. Konkordijas Formulas XII nodaļā tiek noraidīti anabaptistu maldi, “ka valdība nevar ar neievainotu sirdsapziņu sodīt ļaundarus ar nāvessodu” (XII, 21).

Mūsdienās daudzās valstīs, aizbildinoties ar humānismu, nāvessodi tiek atcelti vai vismaz apturēti, tā tas ir arī Latvijā. Taču nāvessoda atcelšana vai apturēšana ir nopietni vājinājusi Dieva baušļu, īpaši piektā baušļa, spēku sabiedrībā. Līdz ar nāvessoda atcelšanu cilvēka dzīvības vērtība ir nevis pieaugusi cilvēku acīs, bet gan mazinājusies, jo ar nāvessoda atcelšanu visiem grēciniekiem un noziedzniekiem ir dots velnišķīgs signāls: “Tu nevari izdarīt šajā pasaulē tik lielu noziegumu, par kuru Tev būtu jāsamaksā ar savu dzīvību!” No tā mēs redzam, ka Dieva pavēle ierobežot ļaunumu un noziedzību šajā pasaulē pat ar nāvessodu ir nepieciešama visos laikos, jo nāvessods nevis pārkāpj piekto bausli, bet tieši otrādi – to sargā un brīdina ievērot.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.7 (32)]