Sabats ir bijis iepriekšpasludinājums par mūžīgo dzīvi debesīs

Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, gluži kā debesu bērns virs zemes, kas veidots dzīvei ar Dievu, apveltīts ar šķīstu un gaišu prātu, skaidru un brīvu gribu – īsi sakot, kā paša Dieva attēls. Un, kad beidzot cilvēks bija radīts, Dievs to uzlūkoja un atzina par ļoti labu un “Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis” (1.Moz.2:3). Viņš skatījās uz to un, runājot pavisam cilvēciski, priecājās. Tas, ka Dievs septītajā dienā “atdusējās no visa Sava darba”, pirmām kārtām, nozīmē to, ka Viņš bija pārtraucis radīšanas darbu un ka Viņam bija dievišķs gandarījums un atdusa šai Savā brīnišķīgajā darbā.

Īpašs prieks un labpatika par cilvēku šai pasaules rītausmas stundā noteikti bija Dieva Dēlam, kam tikai vēlāk bija jākļūst par Cilvēka Dēlu, par cilvēku Brāli un Glābēju, kā Viņš pats to apliecina Salamana pamācībās (8:30-31). Gluži kā. Jaunajā Derībā Viņš ir nosaukts par “Vārdu”, kas bija pie Dieva un caur ko visas lietas radītas (Jņ.1:1-3), tāpat arī šeit Viņš ir nosaukts par “Gudrību”, par runājošu un darbīgu Personu, mūžīgu Dievu, un jau pieminētajā Rakstu vietā Viņš runā šādi: “..kad Viņš nostiprināja pamatus pašai zemei, tad es [Gudrība] biju pie Viņa kā palīdze darbos un to kārtotāja, un man bija ik dienas savs prieks, un es vienmēr līksmojos Viņa priekšā, un es līksmojos Viņa zemes virsū, un mans prieks ir joprojām pie cilvēku bērniem.”

Tā kā mēs “esam izredzēti Viņā” un Viņš “pirms pasaules radīšanas” ir iecelts par mūsu Brāli un Glābēju, tad mēs nojaušam un saprotam, ka Viņam patiešām bija prieks pie cilvēku bērniem, ar kuriem Viņam bija jānāk tik ciešā saistībā, kļūstot par Cilvēka Dēlu.

Protams, ka Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to arī cilvēka dēļ, kā Kristus saka Marka evaņģēlija (2:27): “Sabats ir celts cilvēka dēļ..” Dievs daudzkārt ir paskaidrojis sabata būtību tā, ka sabatam jākļūst par dvēseles stiprināšanu un pieaugšanu Dieva gudrībā un debesu lietās. To redzam jau šeit, pie sabata iedibināšanas, ka cilvēks bija radīts Dieva atzīšanai, garīgai dzīvei un dievkalpošanai, jo sabats nav pavēlēts nevienam nesaprātīgam dzīvniekam.

Vēl sabata iedibināšana ļoti skaidri un spēcīgi apliecina, ka cilvēks ir radīts mūžīgai dzīvībai, jo, kā saka Mārtiņš Luters:

“viss, ko Dievs pauž ar sabatu, ar skaidrām zīmēm norāda uz turpmāko mūžīgo dzīvību. Jo vai tad Dievs uz mums runātu Savus vārdus, ja mēs nebūtu piederīgi turpmākai un mūžīgai dzīvei? Un, ja vispār nebūtu nekādas nākamās dzīves, tad kādēļ mēs nedzīvojam līdzīgi radībām, ar kurām Dievs nerunā un kuras Dievu nepazīst? Bet, tā kā dievišķā majestāte runā tikai ar cilvēku, kas vienīgais pazīst un apjauš Dievu, no tā izriet, ka pēc šīs dzīves ir cita, kuras sasniegšanai mums vajadzīgs Dieva vārds un Viņa atziņa. Jo laicīgā dzīve ir dabiska dzīve, kas piemīt visiem nesaprātīgiem dzīvniekiem un radījumiem, kas nepazīst Dievu”.

Sabata iedibināšana apliecina, ka cilvēks ir lemts garīgai un mūžīgai dzīvei ar savu Radītāju — Dievu. No Vēstules ebrejiem 3. nodaļas mēs uzzinām, ka sabats, Dieva atdusa jeb dusēšana, ir bijis iepriekšpasludinājums par mūžīgo dzīvi debesīs, kur visi ticīgie pēc šī laika grūtībām un nogurdinošā ceļojuma iegūs mūžīgu un netraucētu sabatu un būs ar Dievu vienmēr.