Morāliskā atcere

Kaut kas, kas pie manis un pie citiem vienmēr ir mīklains, ir aizmāršība saistībā ar bombardēšanas nakts iespaidiem. Jau dažas minūtes pēc tam gandrīz viss no tā, ko pirms mirkļa domāja, ir kā aizpūsts.

Luteram pietika ar zibens spērienu, lai visu viņa dzīvei daudziem gadiem uz priekšu dotu pagriezienu. Kurš šis noslēpums ir šodien?

Vai šīs morāliskās atmiņas zaudējums – briesmīgs vārds – nav pamats visu saistību, mīlestības, laulības, draudzības un uzticības sabrukumam? Nekas nesasista, nekas nav stabils. Viss ir īslaicīgs, ar īsu atmiņu. Bet visām taisnības, patiesības un skaistuma bagātībām, visiem lielajiem veikumiem ir nepieciešams laiks, pastāvība, atcere, vai arī tie deģenerējas. Kas nav nodomājis atbildēt pagātnei un veidot nākotni, tas ir aizmāršīgs un es nezinu, kā tādu var satvert, nostādīt un vest pie apdomas. Jo arī katrs vārds, ja tas arī iespaido šajā acumirklī, krīt aizmāršībā.

Ko gan tur darīt? Tā ir liela kristīgās grēksūdzes problēma.