Divas bauslības

“Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar manu prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.” [Rom.7:23]

Tas ir nožēlojami, ka šie vārdi ir tik uzskatāmi apliecināti mūsu pašu samaitātajā dzīvē – gan ticībā, gan arī ikdienas gaitās. Manā prātā ir bauslība, ka vēlos ticēt visiem mana visvarenā Kunga vārdiem, lai cik manam aklajam prātam tie liktos neticami.

Bet kas notiek? Manā aklajā un lepnajā prātā ir vēl kāda cita bauslība, kas mani paverdzina un saka: “Tas viss ir neticami un neiespējami.” Un, kad es nesaprotu, kā tas iespējams, tad es sāku apšaubīt Dieva vārdu un “padaru Viņu par meli”. Un tas ir briesmīgs grēks, ko es nekad negribētu darīt. Bet tas, ka es tomēr to daru bez šaubām, apliecina, ka esmu kļuvis “par grēka bauslības gūstekni”.

Kā tas notiek ar mācību par miesas augšāmcelšanu? Tavs prāts spriež, ka Tā Kunga vārdi ir svēti un uzticami, un tu tici Dieva varenībai, ka Viņš spēj paveikt visu, ko vēlas un ir apsolījis. Bet pienāk brīdis, kad tavas acis pievēršas satrūdējušiem kauliem un domā: vai mūsu miesas tiešām celsies? Nē, tas ir neticami. Un šādi bauslība, kas ir tavos locekļos, acīs un prātā, vada tevi gūstā un verdzībā.

Tas pats notiek ar lielo, būtisko ticības mācību par mūsu grēku piedošanu! Visa tava pestīšana ir dota ticībā Jēzus asinīm, kas tevi šķīsta no visiem taviem grēkiem. Bet, pirms tu esi to pārdomājis, tu ieraugi zināmus grēkus – grēkus, kas tevi nomoka visvairāk. Tu ieraugi grēka ļaunumu un spēku un domā: “Šim grēkam tūdaļ ir jāpieliek punkts! Taču es joprojām turpinu grēkot! Kā lai es noticu Dieva žēlastībai?”

Tā jau drīz tu tiec notverts neticības un aklā prāta bauslībā. Un, kad izceļas kāds posts, trūkums vai raizes, tad tava prāta bauslība runā līdzīgi: “Es cerēšu uz Dievu! Viņš ir visvarens un uzticīgs Tēvs. Nebīsties, tici vien.” Taču savā neticīgajā sirdī tu dzirdi citu bauslību, kas saka: “Te neko nevar līdzēt! Tas ir neiespējami! Viss ir atkarīgs no manis,” utt. Šādi savā ticības vājumā mēs vienmēr pieredzam, kā bauslība mūsu locekļos padara mūs par gūstekņiem.

Un tā notiek ne tikai ar mūsu ticību un cerību, bet arī ar mūsu dzīvi. Pēc savas prāta bauslības es uzlūkoju Dieva baušļus ne tikai par svētiem un patiesiem, bet arī par ļoti dārgiem. Tomēr nākamajā mirklī es par tiem esmu aizmirsis un nespēju Dieva klātbūtni ne paturēt prātā, ne bijāt. Es dzīvoju tā, it kā Dieva nemaz nebūtu. Un notiek saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru” (Rom.7:15).

Es vēlētos būt pazemīgs un laipns, tomēr pienāk brīdis, kad mani satver dusmas un nepacietība. Es vēlētos būt allaž šķīsts un brīvs no visām grēcīgām iekārēm, tomēr reizēm mani satver grēka bauslība, ka daru to, ko ienīstu. Es vēlētos būt pazemīgs pret visiem, pacietīgs pārbaudījumos, nesavtīgs un apveltīts ar debešķīgu prātu, taču vienā acumirklī no sava labā un pareizā prāta es varu nonākt tādā stāvoklī, kas man ir kā mīkla un izbīlis. Vai tas nav tas, ko apustulis saka, ka esmu padarīts “par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos”? Un kurš gan spēj pateikt, cik slikti tas viss var beigties?

Bet, lai Gars gūtu uzvaru, dvēselei jāpaliek svētā prātā, kas vienmēr cīnās pret miesu un ar grēknožēlu un ticību tiek atgriezta pie žēlastības troņa, arvien saņem atjaunotu mierinājumu, prātu un spēku staigāt saskaņā ar Garu. Tikai tad cauri visiem pazemojumiem ticīgais kļūs aizvien dievbijīgāks, mācīsies pazīt savu vājību un grēka biedinošo spēku, tversies pie lūgšanas un meklēs Dieva vārda palīdzību.

Ļoti būtiski ir saprast, kā tas notiek. Ja notiek tā, ka dvēsele vairs nenāk pie žēlastības troņa, jūtas ērti savā grēkā un sāk to attaisnot, tā ir droša liecība par atkāpšanos, garīgu miegu un nāvi. Turpretī, ja mans iemīļotais miesas grēks manam garam kļūst neciešams un, salīdzinot ar to, visus citus grēkus es uzskatu par niecīgiem, un ja sevi uzskatu par vislielāko grēcinieku, bet žēlastību un Kristu – par neaizstājamu, tas liecina, ka visu šo cīņu vidū mans gars kļūst aizvien dievbijīgāks un svētāks.

Savukārt, ja notiek tā, ka visas cīņas norimst un cilvēks ar sevi ir apmierināts, uzlūkodams sevi kā labu un dievbijīgu, tā ir droša zīme, ka viņš ir iemidzis un klusītēm padevies ienaidniekam. Īstā garīgā dzīvē grēks nekad nešķiet miris un neesošs, bet gan uzmācīgs un nomācošs, jo tad es vairs nepaļaujos uz savu grēcīgo gribu, bet esmu modrs, lūdzu un cīnos. Un tad cīņa bieži kļūst smaga, un bēdas – lielas. Pieviltas un snaudošas dvēseles šādu cīņu diemžēl nepazīst. Jo šo cīņu izcīna tikai tie, kas cīnās par kroni un kuru miesās bauslība izraisa visādas iekāres.