Jēzus palīdzot visiem

“Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: “Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka.” Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.” Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā.” Bet viņa sacīja: “Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: “Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā… ” [Mt.15:22-28]

Rakstu vieta vēsta par kānaāniešu sievu, kuras lūgumu par viņas slimo, dēmonu apsēsto meitu Jēzus kādu laiku šķietami neņem vērā, bet pēc tam izpilda, uzteikdams šīs sievietes ticību.

Tas nav vienkāršs stāsts, un mums nav viegli to saprast. Vienu gan varētu sacīt, ka iemesls, kāpēc Jēzus izpildīja sievas vēlēšanos, šķiet, nebija Viņa mācekļu lūgums, jo tekstā mēs lasām: “Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: “Atlaid to, jo tā brēc mums pakal.” Bet Viņš atbildēja un sacīja: “Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm.”” (Mt.15:23-24) Tātad Jēzus noraida mācekļu lūgumu.

Protams, mums paliek neskaidra Jēzus klusēšana (“Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda”) situācijā, kad māte tik izmisīgi lūdz par savu bērnu. Mazliet palīdzēt saprast šo notikumu mums ļauj plašāks vēstījuma konteksts. Šis notikums norisinās Tiras un Sidonas robežās, un tā paralēlajā aprakstā Marka evaņģēlijā mēs lasām: “Un, no turienes cēlies, Viņš nogāja uz Tiras robežām. Un, kādā namā iegājis, Viņš gribēja, lai neviens to nemanītu; bet nevarēja palikt apslēpts. Bet kāda sieva, kuras meitiņai bija nešķīsts gars, par Viņu dzirdējusi, tūliņ nāca un nometās pie Viņa kājām.” (Mk.7:24-25) No šiem vārdiem mēs saprotam, ka Jēzus nolūks šoreiz nebija nedz sludināt, nedz dziedināt, turklāt “Viņš gribēja, lai neviens to nemanītu”. Šādā situācijā pie Viņa nāk sieva ar lūgumu. Sievas lūguma piepildījums, protams, bija galvenais iemesls, kāpēc Jēzus “nevarēja palikt apslēpts”. Mēs nezinām, kāpēc Jēzus gribēja šoreiz palikt nepazīts un nepamanīts, bet tam noteikti bija dibināts iemesls.

Otra lieta, kas mums būtu jāsaredz šajā vēstījumā par Jēzu un kānaāniešu sievu, ir tā, ka Jēzus nepasaka sievai tiešu “nē”, bet vienīgi – vismaz uzreiz – neatbild uz viņas lūgumu. Tai pašā laikā mēs redzam sievas ticības un lūgšanas cīņu. Viņa neatkāpjas un nepadodas, bet pazemīgā paļāvībā panāk savu, jo viņa skaidri zina, ka Jēzus mīl cilvēkus un var tiem palīdzēt visās bēdās; tā līdzi aug arī viņas ticība.

Arī mums to vajadzētu vienmēr turēt vērā, it īpaši tad, kad Dievs klusē un neatbild uz mūsu lūgšanām un mums šķiet, ka lūdzamies velti. Tikai tā mēs varēsim iemācīties to, uz ko Jēzus mūs mudina: “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” (Mt.7:7-8)