Vēstule draugam

Stāvu autobusa pieturā un sajutos kā biezu kupenu bagātā mežā, vietā, kur valda harmonija. Vietā, kur cilvēks var pateikties Dievam par to, kas viņam ir, un nevis saspringti dzīties arvien pēc jaunu vēlmju radītiem tēliem. Tur, kur nav cita trokšņa un steigas, kā tikai mūsu prāts, kas jauc mūsu galvā domu jūkļus, vien prāts, kas nerimstas meklēt.

Savā ziņā man patīk mans dzīves ritms, kad katra diena nāk kā izaicinājums, kā distance, kura ir jāveic. Bet nevis vienkārši jāizvelk līdz galam, bet jānonāk pie mērķa pirmajam. Pirmajam kaut vai priekš sevis – tas ir – izdarīt visu uzticēto tieši tā, cik esmu spējīgs. Paveikt uzticēto tādā līmenī, kā to paveiktu katrs sevi cienošs cilvēks.

Savu aizņemtību es varu raksturot vienkārši – es vienmēr varu visam atrast laiku, jo veikli sarindoju prioritātes. Tāpēc, saki, kad tev vien ir dūša tikties, un es ar prieku tam atradīšu laika sprīdi no tā nogriežņa, ko Tas Kungs man dāvājis (un savā ziņā uzticējis). Kā saka Raksti – māci mums Kungs mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam! Patiess vārds.

Tā nu novēlu tev priecāties par svarīgo. Dievs ir izdarījis visu, lai dāvātu mums jēgu, piepildījumu, identitāti un visu mūžību, atbrīvojot mūs no neziņas, bailēm un pašglābšanās centieniem. Uzlūkosim krustu – vai tad Dievs nav dulls, ka parakstījās uz kaut ko tādu? Cik gan pašaizliedzīgi Dievs mīl cilvēkus dodot mums šo iespēju, vienīgo un pēdējo iespēju – Kristus asinīm nomazgātiem saukties par lielā Dieva vismīļākajiem bērniem, kuriem papus vienmēr ir blakus mūžīgi mūžos.