Ļaunuma metafiziskā realitāte

Robeža starp esamību un neesamību ļauj izprast ļaunuma metafizisko dabu. Dievs visu rada, lai īstenotu savu mūžīgo nodomu – gaismas triumfu. Pats Dievs ir gaisma, Kristus ir cilvēces dzīvības gaisma un augstākās radītās būtnes Lucifera vārds nozīmē Gaismas nesējs.

Dievs rada un radības spožums, tās gaisma ir esamība, kas vienlaicīgi ir arī robeža starp to, kas ir un to, kas nav. Tā kā Dieva nodomi nav apturami, tad vienīgā iespēja atteikties no nākotnes, no gaismas jeb Kristus, kas ir radīšanas mērķis un kura dēļ Dievs rada, ir kaut kādā veidā pieslieties neesamībai, mesties pāri tai robežai, kas atšķir sākotnējo gaismu no tukšās tumsas, kuru tā apspīd [1.Moz.1:4].

Apustulis Jānis raksturo Kristu kā patieso gaismu, kas nāk pasaulē, lai spīdētu visai cilvēcei: “Viņš, gaisma bija pasaulē, un pasaule caur viņu radās, bet pasaule viņu nepazina” [Jņ.1:10]. Atteikšanās no gaismas ir dīvainas, sakāvnieciskas velna alkas pēc tumsas. Alkas pēc neesamības, ko vienlaicīgi pavada bailes no esamības, ir kļuvušas raksturīgas cilvēkam. Mēs redzam tās pie Hamleta:

“Kas mocītos un svīstu dzīves jūgā, Ja nebūtu mums baiļu no kaut kā Pēc nāves, šīs vēl neatklātās zemes, no kuras vēl neviens nav pārnācis.”

Mēs atrodam tās pie Pjēro, kura Arlekīns skumji secina:

“Nekad vēl lielā nakts nav nākusi Un neviens cilvēks vēl nav guvis mieru. Jauna dzīve, taču tāds pats liktens Jau gaida tad, kad vecā zūd.”

Esamība cilvēkam ir kļuvusi nepanesami smaga – doma, kas bieži jo bieži ieskanas XX gadsimts eksistenciālistu darbos. Alkas pēc grēka, tumsas ceļa izvēle apmainot to pret dzīvību un gaismu, ko sniedz Dieva klātiene, ir tik nesaprotama, ka tā izraisa izbrīnu pat Dievā [1.Moz.3:9-11].

Ir tikai divas iespējamās nākotnes – viena reāla un patiesa, bet otra dīvaina, neiespējama, neredzama reālās pasaules ēna. Tukšais un nepiepildāmais izsalkums pēc nekā ir vienīgā alternatīva Dieva gaismas triumfam. Apustuļa Pāvila vārdi, ar kuriem viņš ticīgos apzīmē par dienas un gaismas bērniem pretstatot tos naktij un tumsībai [1.Tes.5:5] nepārprotami sasaucas ar Pirmās Mozus grāmatas vārdiem “Un Dievs redzēja gaismu, ka tā laba, un viņš nošķīra gaismu no tumsas” [1.Moz.1:4].

Šajā sakarībā tomēr svarīgi ir atcerēties, ka neesamība nepastāv. Tā nav reāla, jo radīšana nepiešķir saturu tumsai, kas kalpo tikai kā rēgs. Tas nav Dieva noraidījums draudīgām kosmiska mēroga briesmām vai sākotnēja cīņa pret haosu. Esamība nav atbilde uz iepriekšēju neesamību, it kā neesamība varētu pastāvēt pati par sevi kā alternatīva iespēja. Neesamība tāpat kā tumsa pastāv vienīgi kā bezcerīga, destruktīva, haotiska vēlme, kura Sātanam piemīt saskaņā ar viņam radīšanas kārtā piešķirto brīvību, vēlēties nebūt, nebūt daļai no Dieva radītās nākotnes. Tādējādi tumsa, grēks, ļaunums ir kāre pēc neesamības, vēlme nebūt radītam, vēlme, kas var pastāvēt tikai tik ilgi cik tā barojas no dievišķi izgaismotās realitātes, kuru tā vēlas noraidīt. Šajā sakarībā uzskatāmi atklājas ateisma daba, kas destruktīvi barojas no dievišķās realitātes, kuru tas vēlas noraidīt, vēlēšanās, alkas pēc neiespējamā – esamību aizstāt ar neesamību, gaismu ar tumsu, kādēļ arī ateisms pamatoti tiek saukts par tumsonību.

Pretstatā Dieva vārdam – Esošais (JHVH) – Sātans, grēks, ateisms ir negatīvi jēdzieni, kas apzīmē centienus noraidīt esamību. Tas, kas paliek pāri pēc tam ir – tumsa, neesamība, iluzora iedoma, iznīcība, tukšums un bezcerība vai kā pravietis Jesaja to tēlaini sauc – bedres bedre [Jes.14:15].

Ļoti uzskatāmi šis misteriozais pazušanas ceļš pretī iznīcības un neesamības bezdibenim parādās pie Jūdas Iskariota. Kamēr pārējie mācekļi paliek Vakarēdiena sadraudzībā kopā ar Jēzu viņa klātbūtnes gaismā, “kumosu ņēmis, Jūda tūlīt izgāja ārā, un bija nakts.” [Jņ.13:30] Jūda bija izvēlējies neesamības ceļu prom no gaismas mūžīgā tumsā. Evaņģēlists arī paskaidro – kāpēc? – “pēc šī kumosa tajā iegāja Sātans.” [Jņ.13:27] Tumsas kungs aizveda savu kalpu sev līdz – grēka, pazušanas un iznīcības tumsā. Šā ceļa sākums meklējams paradīzes dārzā pie mūsu ciltsmātes Ievas.