Pārvarēt bēdu ieleju

Jo, kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu. [2.Kor.1:5]

Lai kristieti šai ļaunajā, nožēlojamā pasaulē “nenomāc pārāk lielas skumjas” [2.Kor.2:7] un viņš nezaudētu ļoti svarīgo mieru, vienīgi Tam Kungam ir jābūt viņa sirds cietoksnim, dārgumam un priekam, lai viņa sirds vienmēr gūtu atbalstu un stiprinājumu ar debesu cerību, kas sniedz tam prieku, laimi, godību un bagātību Tai Kungā.

Nav šaubu, ka kristietim var gadīties arī neizteicami rūgti brīži šai ļaunajā pasaulē, ko taisnīgi sauc par bēdu ieleju. Tik daudz ciešanu un skumju pa visu pasauli ir izplatījusi grēkā krišana: sirdi plosošus zaudējumus un bēdas, smagākās nelaimes un sāpes! Tik daudz skumju un sirdsapziņas pārmetumu iedzimtā grēka dēļ un tik daudz velna ugunīgo bultu, kuras vērstas pret izbiedētu sirdi, ir jāpiedzīvo dvēselei, kas dzīvo Svētā Gara skolā!

Turklāt no visām pusēm mūs ielenc ļauni cilvēki, kuri ir vienībā ar ienaidnieku. Tik daudz dažādu kaitējumu un sirds moku šis pūlis nodara nabaga bēglim, kas uzdrošinājies iziet laukā no Bābeles un liecināt par tās samaitātību. Te bēdu un pārbaudījumu katrā ziņā ir vairāk, kā nepieciešams! Un tāpēc te ir vajadzīgs kas vairāk kā tikai cilvēcisks un pasaulīgs mierinājums, lai mēs taptu mierināti un šai ceļā nesaļimtu. Un Pāvils saka, ka viņam ir ne tikai mierinājums, bet viņš ir “ļoti iepriecināts, neskatoties uz visām bēdām” [2.Kor.7:4].

Kā tas var būt? Kā cilvēks var nonākt pie tāda prāta un apziņas, ka pat bēdās viņš spēj būt ļoti priecīgs? Mēs zinām neskaitāmus piemērus, kad vāji, trausli kristieši, kuriem nācies zaudēt visu, pat savas dzīves, to visu ir pārdzīvojuši ar laipnu, smaidošu vaigu un priecīgu sirdi. Kāds ir šīs mākslas noslēpums, kad cilvēks iemanto prātu, kas sniedzas daudz augstāk par pasaulīgām lietām un kļūst no tām neatkarīgs, ka viss šīs pasaules ļaunums un elles spēki nespēj tam laupīt mieru un prieku?

Klausies un liec to pie sirds! Tas notiek vienīgi tad, kad sirdī saņemam un paturam laimi, kas ir daudz lielāka par visu rūgtumu, ko pasaulē varam piedzīvot. Ir jāiegūst pilnīga un patiesa laime, kas nav tikai vēsa intelektuāla atziņa, bet dzīva sirds ticība un pilnīga pārliecība. Blakus lielajai laimei ir nepieciešama Svētā Gara žēlastība sirdī. Tādēļ apustulis pavisam īsos vārdos sludina, ka prieks un miers ir Gara augļi, bet ceļš to iegūšanai ir sirds, kas pildīta ar lielu laimi.

Iztēlojies šādu ainu: laimīgā līgava tiek izraudzīta no visnabadzīgākajiem un pieticīgākajiem apstākļiem, jo viņu ir iemīlējis bagāts, augstdzimis un visādā ziņā piemīlīgs džentlmenis, kuru līgava mīl vairāk par pašas dzīvību. Viņa dodas ceļā uz pili, lai šo cilvēku apprecētu un iegūtu visas bagātības, laimi un prieku, kas viņu gaida. Vai viņa bez problēmām nesamierināsies ar visām ceļojuma grūtībām? Ar kādu vieglumu viņa smaidīs par jebkuru sīkāko zaudējumu! Piemēram, ja mežonīgs cilvēks ceļa malā viņu uzlūkos ar ļaunu aci un tai uzkliegs kādu aizskarošu vārdu, tas viņai neradīs pārāk dziļas skumjas, jo viņai pietiek ar līgavaiņa mīlestību, jo viņas sirds ir pildīta ar lielu laimi.

Tāpat arī šeit galvenais ir tas, lai sirds būtu piepildīta ar lielu un patiesu laimi atrasties vienībā, draugos ar visvareno Dievu, kā arī apzināties, ka esi Dieva bērns un debesu mantinieks, kas izredzēts uz mūžīgo dzīvību kā godības Kunga dārgā līgava. Tā ir patiesa laime dzīvot sirsnīgā ticības paļāvībā, esot vienībā ar Glābēju, un ar pilnīgu pārliecību sacīt: “Mans Draugs ir mans, un es esmu Viņa!” [Augstā dz.2:16] – tas ir
tas, kas padara mūsu prieku pilnīgu.

Šis prieks, protams, vēl nav tik pilnīgs, kāds būs debesu prieks, bet tas ir tik pilnīgs, cik tas var būt šeit, ticības valstībā, kur mēs joprojām atrodamies ceļā uz mūsu Kunga pili. Dzīvodami šai pagaidu mājoklī, mēs aizvien vēl tikai redzam un jūtam, kas ir mūsu acu priekšā, mūsos un apkārt mums. Taču mēs jau tagad esam iemantojuši debesis un varam līksmot par lietām, kuras mūsu sirds vēlas un meklē pāri visam – kā dziesmā dziedam: “Augstajā ticības kopībā ar Glābēju man ir viss, ko vēlos.” To sauc par pilnīgu prieku.