Rūpēs par iztikšanu

Tanīs dienās, kad atkal liels ļaužu pūlis pulcējās un tiem nebija ko ēst, Jēzus pieaicināja savus mācekļus un tiem sacija: “Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst. Un, ja es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, viņi ceļā novārgs, jo daži ir nākuši no tālienes.” Uz to viņa mācekļi sacīja: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?” Bet viņš tiem jautāja: “Cik maizes jums ir?” Un tie atbild ēja: “Septiņas.” Tad viņš lika ļaužu pūlim apsēsties zemē. Un, paņēmis šīs septiņas maizes, viņš pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, lai viņi tās pasniegtu, un viņi pasniedza tās ļaudīm. Un vēl viņiem bija arī nedaudz zivtiņu, un pateicies viņš lika tās izdalīt. Un viņi paēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. Paēdušo bija ap četri tūkstoši. Un viņš tos atlaida. (Mk.8:1-9)

Ak, Dievs
Es esmu Tavs,
Tavu roku darbs –
Tu taču mani esi radījis.

Tāpēc visus savus rūpestus es atdodu atpakaļ Tev,
Tie kopā ar mani pieder Tev,
Jo Tu rūpējies vairāk par visu,
Lai man būtu iztikšana.
Tu mani uzturēsi, es nešaubos,
Un pabarosi, apģērbsi un man palīdzēsi –
Viss ir Tavā ziņā,
Tu visu redzi un lem par labu man –
Kur, kad un kas ar mani notiks.