Miesīgā dzīve

Miesīgā dzīve, ko mēs saņemam bez mūsu pašu veikuma, sevī nes tiesības uz tās saglabāšanu. Tā nav tiesības, ko mēs esam nozaguši vai saņēmuši, bet gan vistiešākajā nozīmē tās ir ar mums dzimušas, saņemtas tiesības, kas ir vēl pirms mūsu pašu gribas, kas atdusas pašas savā esamībā.

Tā kā pēc Dieva prāta cilvēciskā dzīve uz zemes ir tikai kā miesīgā dzīve, tad miesai un visam cilvēkam ir tiesības uz saglabāšanu.

Cilvēka dzīvoklim nav kā dzīvnieciskajai migai tikai tāda nozīme kā pasargājumam no slikta laika un nakts un mazuļu audzināšanai, bet gan tā ir telpa, kurā cilvēks var baudīt savas personiskās dzīves prieku viņa būtības un viņa īpašuma aizsargātībā. Ēšana un dzeršana nekalpo vienīgi ķermeņa veselības uzturēšanas mērķim, bet arī dabīgajam priekam par miesīgo dzīvi.

Apģērbam nav jākalpo tikai tāpēc lai segtu miesu, jo tas tā ir nepieciešams, bet tam vienlaikus jābūt arī ķermeņa greznojums. Atpūtai nav tikai mērķis panākt lielākus darba sasniegumus, bet tā saglabā miesai pienācīgo mieru un prieku.

Kur cilvēkam tiek atņemta miesīgo prieku iespēja, jo miesa tiek lietota vienīgi kā līdzeklis kādam mērķim, tur notiek miesas dzīves sākotnējo tiesību aizskaršana.