Dakter! Dakter!

Patiesi tā saka Tas Kungs: tava brūce ir nāvīga; sitiens, kas tevi ķēris, nav dziedināms! Neviens nerūpēsies par tevi un nesasies tavas vātis, tavs augonis ir nedziedināms! [Jer.30.12-13]

Pēc garas rindas uzgaidāmajā telpā beidzot esmu nonācis pie daktera. Šodien paņēmu darbā brīvdienu, lai izvairītos no lieka stresa. Priekšnieks vakar izskatījās līdzjūtīgs – ne viņš vien bija pamanījis manu nespēku pēdējo mēnešu laikā.

Dakteris mani apskata un izmeklē. Izmeklē un apskata.. .

Viņš nopūšas un saka: “tava brūce ir nāvīga; sitiens, kas tevi ķēris, nav dziedināms!”

Es jūtu, kā asins ieplūst man galvā un piesarkst vaigi. Vai es nepārklausījos? Nē! Viņa vārdi bija tik skaidri, tik skanīgi un dzejiski. Ak, Dievs! Ja Tu esi šajā pasaulē!?! Kā nāves vēsts var skanēt dzejiski? Kaut arī mans lūpas ir pietūkušas un acu plakstiņi nekontrolējami sāk raustīties, es saņemos un jautāju: “Vai ir iespējama ārstēšana?”

Dakteris, kā tiesneša krēsla sēdēdams, neiejūtīgi un nelokāmi saka: “Neviens nerūpēsies par tevi un nesasies tavas vātis, tavs augonis ir nedziedināms!”

Tirpas izskrien caur manu muguru un sažņaudz kaklu tā, ka es nedaudz atliecu atpakaļ galvu. “Bet kāpēc tā?”

Manas domas ir kļuvušas tik haotiskas, gribas reizē domāt par visu un par neko! Manos acu kaktos gaisma it kā sāk krēsloties. Kas tas ir? Kas tagad būs? Lēnām mani pārņem bezjēdzības sajūta. Bezjēdzīga mana dzīve ir tagad, un šķiet ir bijusi vienmēr. Acu priekšā uzplaiksni kāds dzīves ainas. Tā ir bezjēdzība, tas ir izmisums.. .

Pār manām lūpām klusi sāka plūst kādi sveši un nepazīstami vārdi: “Tiešām, es atzīstu savus pārkāpumus, un mani grēki ir vienmēr manu acu priekšā! Redzi, vainas apziņā es esmu dzemdināts, un grēkos māte mani ir ieņēmusi.. .”

Dakteris, palikdams pilnīgi mierīgs, atbild: “Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena,” [Rom.3:10] un noliecies, sāk aizpildīt kādu dokumentu.

“Dakter, vai tad Dievs nav žēlīgs?”

Viņš man atbild: “Jūs paši nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiem ir augsts, Dieva acīs ir negantība.”

“Kas tas par murgu,” es domāju, “vai viņš pats maz saprot, ko dara. Viņš taču ir dakteris! Viņam taču ir man jāpalīdz! Nedrīkstu! Es nedrīkstu tagad zaudēt cerības. Es nedrīkstu zaudēt ticību brīnumam!”

“Dakter, es neļaušos izmisumam. Es ticu brīnumam!”

Acis nepacēlis, Dakteris saka: “Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme.”

“Kāda Jonas zīme?!?” Es kliedzu. “Ko tad jūs mani te vēl turat? Ja gribat mani norakstīt, tad dariet to. Kādēļ Jūs uzreiz mani neatlaidāt, bet turpinājāt šo bezjēdzību?”

Dakteris pacēla galvu. Viņa sacīto pavadīja domīgs un līdzjūtīgs skatiens: “Tu paļāvies uz savu ļaunprātīgo viltību un domāji: neviens jau mani neredz. – Tava gudrība, tavas zināšanas tevi maldināja, ka tu savā sirdī domāji: tikai es, cita tāda nav neviena! Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam ..”

“Dakter!” es viņu pārtraucu. “Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus! Vai ne tā?!? Tad kāds es esmu? Kāds es esmu?”

“.. neredzēt tam Dieva Valstības.” Pabeidzis savu sakāmo, Dakteris saknieba lūpas radot nedaudz komisku iespaidu. “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē. Ja kāds mīl pasauli, tad viņā nav Tēva mīlestības; jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība – tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Pasaule iznīkst un viņas kārība, bet, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi. Mirstošajam noziedzniekam pie krusta Jēzus nedāvāja daudz vieglu dienu zemes virsū. Ar mums mēdz notikt daudz “netaisnību,” bet to mērķis nav sniegt mums mūžīgu dzīvi zemes virsū. Tava situācija ir ļoti nopietna, bet vēl ir laiks. Vēl ir Dieva nesaprotamās žēlastības laiks, tādēļ nemeklē cilvēcīgu mierinājumu. Nesamierinies ar to. Zini, ka tavs Pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.”