Apustuļu aicinājuma sākums

“Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā arī es jūs sūtu!” (Jņ.20:21)

Šeit Jānis vispirms apraksta to, kas notika Lieldienu vakarā. Viņš norāda uz to, ko Lūka apraksta izsmeļošāk. Jēzus viņus vispirms pārliecināja, ka tas patiešām bija viņš pats, nevis vienīgi gars vai vīzija, kas viņiem parādījās. Pēc tam Jānis piemin jauno uzdevumu, ko apustuļi nu saņēma. Ar augšāmcelšanos sākās jauns posms pasaules vēsturē. Evaņģēlijam jātiek pasludinātam visām tautām. Apustuļu uzdevums bija doties ar vēsti par to, ko Dievs bija paveicis, sūtot Kristu pasaulē.

Bija arī citi augšāmcelšanās liecinieki, piemēram, sievietes pie kapa. Taču viņām netika dots uzdevums sludināt Evaņģēliju. Šo uzdevumu saņēma apustuļi, un Jēzus viņus apgādāja ar visu nepieciešamo. Viņš tiem deva Svēto Garu. Viņš tiem deva varu piedot grēkus. Ikvienam no viņiem nu bija uzdevums būt par Jēzus “augšāmcelšanās liecinieku”, kā Pēteris reiz to vēlāk izteica. Šos Jēzus vārdus apustuļiem Lieldienu vakarā parasti izmanto kā daļu no Rakstu lasījuma mūsu mācītāju ordinācijā, jo mācītāja amats ir turpinājums tam uzdevumam, ko Augšāmceltais deva saviem apustuļiem.

Pēc tam Jānis raksta par Tomu, un mēs pārceļamies laikā nedēļu uz priekšu, proti, uz svētdienu, ko svinam šodien. Jānis pavisam nepārprotami uzskata, ka Tomam būtu vajadzējis ticēt citiem un nešaubīties. Jēzus vārdos manāms pārmetums: “Tu tici tādēļ, ka tu mani redzēji [..]” Viņam būtu vajadzējis spēt ticēt, pašam neliekot savu roku Jēzus sānos. Tāpēc ir manāms pamudinājums Jēzus vārdos, ka “laimīgi tie, kas nav redzējuši, bet tic”. Šis pamudinājums attiecas uz visiem tiem, kas laika gaitā dzird vēsti par augšāmcelšanos.

Vien nedaudzi varēja kļūt par aculieciniekiem. Taču viņu vēsts bija jādzird visiem, un šī bija vēsts no Dieva paša par kaut ko izšķirošu, ko viņš ir paveicis mūsu pasaulē. Apustuļi apzinājās savu atbildību. Viņi zināja, ka sludināt bija viņu pienākums. Tas skanēja cauri visam viņu pasludinājumam. “Trešajā dienā Dievs viņu uzmodināja no mirušajiem un ļāva viņam parādīties – gan ne visai tautai, bet Dieva iepriekš izraudzītajiem, mums, kas ar viņu kopā ēdām un dzērām pēc tam, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem. Viņš mums pavēlēja sludināt un tautai it visur liecināt, ka viņš ir Dieva nolikts soģis pār dzīviem un mirušiem. Par viņu visi pravieši liecina, ka ikviens, kas viņam tic, caur viņa vārdu saņem grēku piedošanu” (Pētera runa Kornēlija namā, Ap.d.10).