Turēties pie Dieva

“Sodomas ķēniņš teica Ābramam: “Dod man ļaudis, bet mantību paturi sev!” Ābrams atbildēja: ..”Neņemšu no tevis ..neko.” [1.Moz.14:21-23]

Tā kā Ābrahams ir pārliecināts, ka Dievs viņam parādīs labvēlību un ar savu svētību ļaus iemantot vairāk zemes un mantas, nekā jebkad varētu uzdāvināt Sodomas ķēniņš vai kāds cits, viņš noraida ķēniņa sniegto dāvanu.

Mīļais – viņš saka – nedari man tādu kaunu, likdams ļaudīm domāt, ka tu, Sodomas ķēniņš, būtu darījis mani bagātu un, ja tu man nebūtu sniedzis savas dāvanas, tad man nebūtu nekā; ņem savu mantu un ej! Es gribu nelokāmi palikt pie tā, ka lepojos tikai ar savu mīļo Dievu un Viņa apsolījumu; jo viņš it Tas, kam pieder debesis un zeme; tu, savukārt, esi ķēniņš, kas valda tikai pār Sodomu. Tādēļ es gribu turēties pie Tā, kurš tiešām dod, svētī un palīdz.

Ābrahams mums šeit tiek aprakstīts kā ticības pilns cilvēks, kas droši cer uz mūžīgo dzīvošanu; tādēļ savu laicīgo uzvaru viņš izmanto gluži kā tīrumu vai kādu citu lietu, kas vajadzīga tikai miesas stiprināšanai, bet sirdij no tās nekas nav vajadzīgs. Ābrahama sirds turas pie Dieva žēlastības un nākamā dzimuma apsolījuma, – kā mācīts Ps.62:11: “kad bagātība vairojas, nepiegrieziet tai visu savu sirdi!”

Ābrahamam gan ir sieva, kalpi un kalpones, tomēr tas viss viņam pieder tā, itin kā nepiederētu – Ābrahams ir īsts mūks. Jo viņš patiesi nicina visu pasaules labklājību, godu un mantu – visu viņa sirdi nenodarbina nekas cits un tā necer ne uz ko citu, kā vien uz apsolījumu par Kristu.